Grāmata “Mājturība” un klasiskā kliņģera recepte

Jubilejas reizēs mūsu māmiņas un vecmāmiņas cepa torti vai kliņģeri. Arī padomju laikos. Tomēr padomju laiks ietekmēja cilvēku dzīvi, pat ēdienu receptes. Tā kā daudzi produkti (rieksti, žāvētie augļi, garšvielas u.c.) laika gaitā kļuva par deficītu, tad kliņģeri nācās cept no tā, kas bija pieejams. Bet sabiedriskajā ēdināšanā, kur šie produkti bija, tie tika nozagti un, piemēram, kliņģerim nemaz netika pievienoti. Tā tika degradēta klasiskā kliņģera recepte. Un nav brīnums, ka tāds kliņģeris nevienam negaršoja.

Pēc Latvijas valsts neatkarības atgūšanas mūsu veikalos atkal bija produktu pilni plaukti un brīvi nopērkamas garšvielas, žāvētie augļi un… raugs. Mūsu virtuvēs ienāca cepeškrāsnis, kurām varēja regulēt cepšanas temperatūru, kā arī cepamais papīrs.

Sākās eksperimenti ar produktiem un jaunu recepšu apgūšana, piemēram, aizraušanās ar visdažādākajiem pildītiem kliņģeriem un pat ar sāļajiem kliņģeriem. Lai gan kaloriju ziņā klasiskais kliņģeris nebūt nav tik bagāts kā tā brāļi, pildītie kliņģeri, tas tika aizmirsts  un kautri turpināja savu dzīvi tikai recepšu grāmatu lappusēs.

Ja tomēr gribas nogaršot klasisku kliņģeri, ar ko iepriecināt arī citus, tad recepte jāmeklē vecās grāmatās. Man pārbaudīts palīgs virtuvē ir 1961. gadā izdotā grāmata “Mājturība”, kas nebūt nav padomju relikts. Šajā 724 lpp. biezajā grāmatā ir praktiski visu mūsu ēdienu pamatreceptes. Te atrodams tas, ko saucam par bērnības garšu.

Pēc šis grāmatas receptes esmu gatavojusi pat pildītu līdaku. Kad manās rokās nonāca 1940. gadā izdotais “Mājturības leksikons”, abas grāmatas salīdzināju. Jāsecina: lai arī padomju autori noliedza “buržuāzisko” Latviju, padomju “Mājturība” gan grāmatas uzbūves, gan satura ziņā ir pārņēmusi (kopējusi) “Mājturības leksikonu”. Protams, iekļaujot pavisam citus idejiskos piesitienus.

Mājturības leksikons. Rīga: Apgādniecība Grāmatu draugs, 1940; Mājturība. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1961.

Jebkuru mīklu pēc “Mājturības” receptēm gatavoju pati. Esmu pārliecinājusies, ka no pirktas mīklas cepts tā arī garšo – kā pirkts.

Ja izmanto receptes no šīs grāmatas, jāievēro, ka nevienai receptei nav norādīts ne cepšanas ilgums, ne temperatūra (jo grāmatas izdošanas laikā tādu cepeškrāšņu nemaz nebija un padomju namamāte bija laimīga, ja cepeškrāsni vispār izdevās ieslēgt). Tāpēc tas, cik ilgi un kādā temperatūrā jācep, ir jāsameklē cepējai pašai.

Klasiskais kliņģeris grāmatā “Mājturībā” nosaukts par “dzelteno kliņģeri”. Tas tāpēc, ka tam pievienots safrāns, kas mīklu nokrāso dzeltenu. Ja nav safrāna, droši var cept arī bez tā, vienīgi tad kliņģeris nebūs tik dzeltens, bet garša no tā nemainīsies.

Sastāvdaļas:

piens – 0,5 l

kviešu milti – 0,8-1 kg

raugs – 75 g

sviests – 250 g

cukurs  – 250 g

olu dzeltenumi – 2 gab.

rozīnes 150 g (es lieku vairāk, papildus vēl lieku arī žāvētas aprikozes)

safrāns – 0,5 g (nesveru, bet skatos, lai mīkla iekrāsojas smuki dzeltena)

sāls – 5 g

garšvielas (kardamons, vaniļa, citrona miziņa)

ola – pārziešanai

mandeles – 50 g (lieku arī lazdu riekstus; skatos, lai kliņģeris ir dāsni apbārstīts)

pūdercukurs, kanēlis – pārkaisīšanai

! Cepot klasisko kliņģeri, nekādā ziņā nesamazini ne sviesta, ne cukura daudzumu. Mīkla neiznāks garšīga. Tiešu tāpēc es visu ievēroju ļoti precīzi, izņemot to, ka neskopojos ne ar garšvielām, ne žāvētajiem augļiem, ne riekstiem vai mandelēm! Tad kliņģeris ne tikai izskatās, bet arī garšo bagātīgi!

Lai izceptu kliņģeri, gatavo rauga mīklu ar ieraugu. Tas nebūt nav grūti, tikai viss jādara pakāpeniski un precīzi. Laiku gan jāieplāno – vajadzīgas apmēram 6 stundas!

1. Traukā ieber pusi vai trešo daļu no paredzētā miltu daudzuma, pielej uzsildītu pienu (30-35 grādi), atšķaidītu raugu (citā nelielā traukā raugu kopā ar dažām karotēm tā paša siltā piena samaisa putriņā) un iemaisa pašķidru mīklu – ieraugu. Pārkaisa ar miltiem, pāri pārliek koka karoti un pārklāj ar tīru dvielīti. (Karote neļauj dvielītim iekrist mīklā. Tā esmu noskatījusies no savas māmiņas, bet viņa savukārt no savas māmiņas.) Siltā vietā raudzē apmēram 1-1,5 stundas (es raudzēju maksmimālo laiku).

2. Kad ieraugs tilpumā dubultojies, tad tam pievieno atlikušos miltus, ūdenī izšķīdinātu sāli, kā arī sviestu, kas saputots ar cukuru un olu dzeltenumiem, un garšvielām (kardamonu, citrona miziņu, vaniļu) un safrānu. (Safrāns iepriekš jāizšķīdina karstā pienā. Es to rūpīgi saberžu, lai nekas nav jānokāš.) Un nu visu samīca! Mīklu mīca tik ilgi, līdz tā vienāda, elastīga un atdalās no trauka malām un rokām. Sākumā var šķist, ka varbūt jāpieber milti. Nē, nekādā gadījumā! Tikai jāmīca, jāmīca un jāmīca. Kaut vai sviedri jānorauš. Kad mīkla vairs nelīp ne pie trauka, ne rokām un ir savēlusies smukā bumbā, tajā iemīca rozīnes un gabaliņos sagrieztas aprikozes. Kā jau teicu, tās klāt lieku daudz vairāk nekā receptē norādīts, jo žāvētie augļi (rozīnes, aprikozes) mūsdienās nav nekāds deficīts, un kliņģerī to nevar būt par daudz. Lai cik pilna ar žāvētajiem augļiem arī nebūtu mīkla, cepoties, rozīnes un aprikozes uz mīklas fona it kā “pazūd”.

Mīklu viegli pārkaisa ar miltiem, pārklāj ar drānu un siltā vietā raudzē otrreiz 1,5-2 stundas. Raudzēšanas laikā mīklu 2-3 reizes atspaida, lai atdalītu ogļskābes gāzi, kas traucē rauga sēnīšu attīstību. Mīkla uzrūgusi, ja tajā iedurts caurums paliek redzams, neaizvelkas. Arī otrreiz raudzējot, raudzēju maksmimālo norādīto laiku.

3. Uzrūgušu mīklu liek uz galda, kas pārkaisīts ar miltiem, un izveido kliņģeri: mīklu sadala trīs daļās, katru daļu izstiepj un saveļ. Pēc tam sapin bizē un saliec kliņģerī. Var veidot arī apaļu kliņģeri. Kliņģeri saliecu vēlamajā formā jau uz cepampapīra. Tad ar visu cepampapīru kliņģeri pārceļu uz cepamās plāts. Kliņģeri uzraudzē 30-45 minūtes. Tad kliņģeri pārziež ar sakultu olu un rūpīgi pārkaisa ar sasmalcinātām mandelēm un lazdu riekstiem. Es tos tīšuprāt smalki nedrupinu, tikai ar nazīti pāršķeļu uz pusēm. Rūpīgi, cik vien blīvi var, nobārstu kliņģeri ar riekstiem un mandelēm. Kliņģerim cepoties, tas augs lielāks un resnāks, tāpēc izveidosies vietas, kur riekstu/mandeļu nebūs.

4. Cepšana. Pirmās 5 minūtes cep 200-210 grādu lielā karstumā, tad turpina cept vēl 25 minūtes 170 grādu karstumā. Visa māja smaržo!

5. Kliņģeri atdzesē. Nu kliņģeri ar visu cepampapīru pārvietoju un nolieku uz pavisam vienkārša, no finiera izzāģēta dēlīša, ko šādiem gadījumiem esmu lūgusi pagatavot. Lai dēlītis iegūtu svētku noskaņu, to aptinu ar foliju. Tad uzmanīgi un pavisam nedaudz paceļu cepampapīra maliņas un tās ar šķērēm visgarām kliņģerim nogriežu. Kliņģeri bagātīgi pārkaisu ar pūdercukuru. Pēc tam pārkaisu vēl arī nedaudz ar kanēli, jo tas tik labi smaržo un daudziem ļoti garšo.

Klasiskais  kliņģeris

!!No receptē norādītā produktu daudzuma iznāk ļoti liels kliņģeris. Es produktus dalu uz pusēm.  Iznāk ar ko mieloties desmit un vairāk (padsmit cilvēkiem).  Ja viesu nav tik daudz, kliņģerim nekas nenotiek, ja to pārklāj ar pārtikas plēvīti. Tad, ik pa gabaliņam nogriežot, var turpināt ar to našķēties vairākas dienas.

Kliņģeris ir ļoti garšīgs! Tajā taču ir tik labi produkti (sviests, cukurs, garšvielas, rieksti, mandeles), ieguldīts tāds laiks, arī darbs, mīlestība, pacietība un centība! Nevar nemaz neiznākt! Visi Tevi slavēs, bet Tev māka rokā!