Imodženas Edvardsas-Džonsas vēsturiskais piedzīvojumu, mīlestības un burvestību romāns “Sanktpēterburgas raganas”. 
Teikšu atklāti. Sāku to lasīt gan ar interesi, gan ar zināmu skepses devu. Par Nikolaja II laiku, viņa ģimeni un par slimo dēlu tik daudz lasīts, dzirdēts, tik daudz filmu redzēts. Ar ko gan šī grāmata mani pārsteigs?
Patiesi, milzīgās Krievijas impērijas pastāvēšanas pēdējās desmitgades un bojāeja, kā arī pēdējais cars Nikolajs II un viņa neveiksmīgā iekšpolitika un ārpolitika, tāpat kā dažādu šarlatānu (dziednieku, mistiķu, pareģu, gaišreģu?) ar Rasputinu priekšgalā milzīgā ietekme uz cara ģimeni ir tēmas, kas plaši pētītas ne tikai vēsturnieku darbos. Turklāt tās ir plaši atspoguļotas gan daiļliteratūrā, gan dažādu žanru filmās.
Vēsturisko romānu rakstītājam pamatā ir divas iespējas: meklēt, atrast plašākam lasītāju lokam nezināmus faktus un tad ietērpt tos daiļdarba formā vai arī rakstīt par samērā zināmu tēmu. Pirmais variants šķiet drošāks, tomēr otrs – ir lielāks izaicinājums. Imodžena Edvardsa-Džonsa “Sanktpēterburgas raganās” apvienojusi abus variantus. un izdarījusi to lieliski! Grāmata ir gan aizraujoša, gan intriģējoša. Tā ir pārdomas un iztēli rosinoša. Tā ir viegli un ātri lasāma. Tajā pašā laikā tā nav arī sekla vai pavirši uzrakstīta grāmata. Jebkurš vēstures “viszinis” grāmatā atradīs sev nezināmo un tāpēc aizraujošo.
Grāmatā aprakstītie notikumi cara Nikolaja II ģimenē un galmā tiek skatīti caur visai interesantu prizmu – precību diplomātiju. Kā zināms, precību diplomātiju valdnieki jau no vissenākajiem laikiem ir izmantojuši kā politikas līdzekli, veidojot un nostiprinot attiecības ar citām valstīm. Romānā tās ir divas māsas, Melnkalnes princeses, kas ieprecinātas cara Nikolaja II ģimenē. Melnkalne tolaik ir pavisam maza, ekonomiski atpalikusi slāvu valsts Balkānos, kurai krievi tāpat kā citām Balkānu valstīm, ir palīdzējuši atbrīvoties no turku, Osmaņu impērijas kundzības.
Romānā attēlots, kā māsām jānopūlas, lai pildītu savu misiju – panāktu cara Nikolaja II finansiālu un militāru atbalstu savai valstij, Melnkalnei, un lai stiprinātu abu valstu savienību. “Mums jādomā par mūsu tēvu, par mūsu valsti,” romānā saka princese Milica. Lai gan abas māsas ir izcilas skaistules, ārējais izskats viņām nemaz nepalīdz. Lai piekļūtu cara ģimenei, lai panāktu atzīšanu galmā, viņas ķeras pie netradicionāliem līdzekļiem, jo ir taču raganas. “Daži māsas dēvē par vārnām, zirnekļiem, melnajām vārnām un melnajiem zirnekļiem.”
Romānā attēlotais laikmets ir 19. gs. beigas un 20. gs. sākums, laiks no 1889. līdz 1916. gadam. Tā kā romāna varoņi ir vēsturiskas personas, epilogs īsi pastāsta arī par viņu dzīvesgaitām līdz pat nāvei.
Romāns iezīmē Krievijas monarhijas politiskās sistēmas vājumu, kas valsti noveda pie Krievijas impērijas bojāejas. Politiskās reformas (1905. gada 17. oktobra Manifests, Domes izveidošana) bija nepietiekamas, lai valsti glābtu. Romāns rāda, ka praktiski turpinājās absolūta valdīšana – pie varas bija pilnīgi nespējīgs valdnieks – viens cilvēks, kurš nosaka visu. Lasīju romānu un domāju par to, kādam tad jābūt labam valdniekam (politiķim). Vispirms jau tādam, kas prioritāri spēj domāt par savu valsti un tikai tad (lai cik tas cietsirdīgi arī neizklausītos) par ģimeni, sievu vai bērna slimību. Ir kāds sens teiciens: “Kas var valdīt sievieti, tas var valdīt valsti”. Bet romānā attēlotais Nikolajs II to nespēj, jo pilnībā iet savas dīvainās sievas un šarlatānu pavadā.
Krievijas politiskajā liktenī milzīga loma bija tam, ka nebija demokrātijas tradīciju. Neviens neko monarham iebilst nevarēja. Romānā parādīts viens reālpolitiķis – premjerministrs Stolipins, bet arī tas tiek nogalināts. Monarhija kā pārvaldes forma Krievijai bija liktenīga! Tā neizturēja ne Pirmā pasaules kara, ne boļševiku revolūcijas pārbaudījumus.
Romānā iezīmējas arī varaskāres tēma. Viss tiek darīts, lai noturētos pie varas. Pie kādiem līdzekļiem tikai neķeras, lai tiktu pie dēla, kuru Dievs nedod un nedod. Varbūt Dievs zina, ko dara, jo dēls piedzimst… slims. Lasot prātoju, ka cars varēja taču atteikties no troņa un nodoties mierīgai ģimenes dzīvei, bet, nē, romānā cars pat melo un slēpj realitāti. “Tik nedrošā laikā monarhijai bija jārada nesagraujamības iespaids bez jebkādām vājuma pazīmēm.”
Romāns raksta par Nikolaja II galmu. Autore burtiski uzbur ārkārtīgi grezno aristokrātijas dzīvi. Izglītotā sabiedrība ir aizrāvusies ar ezotēriku un misticismu, taro kārtīm un dažādiem garīgajiem skolotājiem; izplatīta ir narkotisko vielu, kokaīna, hašiša un opija izmantošana visu kaišu ārstēšanā. “Opija tinktūra atrisina jebkuru problēmu,” bet kokaīna eliksīrs vienmēr uzlaboja pašsajūtu. Ir lepnas balles ar storēm un ikriem, ir grezni tērpi, balles, kosmētika, no grāmatas lappusēm uzvirmo smalki parfīmi. Autore romānā piemin arī 1905. gada revolūciju, tautas smagos dzīves apstākļus, nabadzību. Bet it kā garām ejot. Lasot mani sākotnēji tas kaitināja, šī pārslīdēšana pāri dzīves realitātei. Bet tad es sapratu: tā jau arī bija, par tautu, par reālo situāciju Krievijā tā nopietni jau nemaz netika domāts; aristokrāti, galms, cara padomdevēji un politiķi dzīves realitātei tā vienkārši arī slīdēja pāri. Katrs bīdīja tikai savas intereses, bet Krievija kā tāda nevienu neinteresēja. “Viņi bija raduši mesties dejā, kamēr pārējā Sanktpēterburga mira badā un drebēja salā – kāpēc lai tas neturpinātos mūžīgi?”
Tā kā romānā attēlotās princeses ir burves, tad, izlasot grāmatu, daudz var uzzināt gan par ārstniecības augiem, gan indēm un burvestībām. Tomēr nevajadzētu šo uztvert kā maģijas mācību grāmatu un pašam sākt kaut ko tādu izmēģināt. Arī romānā viena māsa brīdina otru: “Tu nevari sadarboties ar nelabo un cerēt, ka tev par to nekas nebūs”. Būs gan, romāns, aprakstot māsu piedzīvoto saistībā ar Rasputinu, to atspoguļo daiļrunīgi. Lai arī kā nebūtu ar melnās maģijas piekopšanu romānā, tās piekopēji paniski meklē svētā Jāņa Kristītāja, svētā Simona Taisnīgā un citu svēto ikonu aizsardzību. Laikam jau melnā maģija neko baltu un labu nerada…
Latviete lasa 