Lai gan ik pa laikam, stāstot par dzīvotņu saglabāšanu, tiek iebilsts pret nepamatoti biežu ceļmalu appļaušanu, tomēr dominējošs joprojām ir uzskats par cītīgu zāles pļaušanu un kārtīgu dobju ravēšanu. Tāpēc iznāk, ka dzīvojam tādās kā pretrunās. Vārdos atbalstām idejas par vides aizsardzību un planētas ekoloģijas glābšanu, bet savā mazdārziņā, tieši tāpat kā pilsētu parkos un plaši apmeklētu piļu un muižu dārzos, ar visiem spēkiem cenšamies dabai un dzīvajām būtnēm kaitēt. Kā tad tā?
Tieši par to stāsta Tobija Hemenveja grāmata „Gajas dārzs”. Tā paver pilnīgi jaunu un neparastu skatu uz dārzkopību un dārzu veidošanu. Tomēr tas ir moderns, aktuāls un videi draudzīgs skats. Iesaku grāmatu izlasīt arī tad, ja Tev vispār nav dārza, pat ne balkona dārziņa, un pat istabas puķes īpaši neaizrauj. Autors savus uzskatus izklāsta spilgti un interesanti, diemžēl to uztveršanu apgrūtina grāmatas tulkojums, kas daudzviet ir visai burtisks. 
Piemājas zemi ekoloģiskā un lauksaimniecības ziņā var uzskatīt par tuksnesi. Zemu nopļauts zāliens der tikai kā vieta, kur apsēsties, tajā neko nevar audzēt, un tajā nevar patverties neviena dzīva radībiņa.
Šķiet, ka grāmatas nosaukumam “Gajas dārzs” ir dziļi simboliska jēga. Gaja ir zemes dieviete sengrieķu mītoloģijā. Iespējams, tāpēc, ka par permakultūru (ilgtspējīgu kultūru, ilgtspējīgu lauksaimniecību) joprojām ir dzirdējis visai neliels skaits cilvēku, un vēl mazāk ir to, kas savā dārzkopības praksē uz to ir pārgājuši un saimnieko saskaņā ar šiem principiem, grāmatas izdevumam latviešu valodā dots arī apakšvirsraksts – „Piemājas permakultūras rokasgrāmata”. Uzsvēršu, ka permakultūra nav tikai dārzkopības metode, bet gan filozofija un domāšanas veids. Permakultūra ir moderna paradigma. Tā ir enviromentāla domāšana – ekoloģiskā dārzkopība un videi draudzīgu ainavu veidošana. Tomēr permakultūras principu ieviešana ir īsts izaicinājums, jo pilnībā apgāž mums ierasto tradicionālo izpratni par to, kā jāsaimnieko dārzā (arī parkā).
Cenšoties uzturēt labi koptu zālienu un dobes, mēs panākam vien to, ka dārzs paliek agrīnā ekoloģiskās attīstības stadijā. Kailā, sarakņātā augsne veicina nezāļu augšanu. Savukārt nezāles cenšas glābt, ko var, velkot augšup barības vienas no augsnes apakšējās kārtas.
Vienlaikus grāmata uzrunā katru, kam rūp planētas ekoloģija, klimata izmaiņas, sugu daudzveidība, ekoloģiskas pārtikas audzēšana un resursu saglabāšana. Grāmata, kā jau teicu, ir par filozofiju. Par ilgtspējīgu domāšanu.
Tātad, lai savā dārzā ieviestu un visu tur audzētu saskaņā ar permakultūras metodēm, radikāli jāmaina sava domāšana un filozofija. Bet mainīt iesīkstējušu domāšanu nav nemaz tik viegli. Tomēr, kāpēc tas jādara? Savās piemājas saimniecībās cilvēki izmanto milzīgu daudzumu resursu: ūdeni, energoresursus, pesticīdus. Mūsu dārzi ir kā skatlogi, kuros tiek demonstrētas visas mākslīgās metodes, starp kurām īpaši izceļas pesticīdi un ķīmiskie minerālmēsli.
Tradicionālā ainavu arhitektūra un lauksaimniecība ir sagrāvusi dabiskos ciklus. Kāpēc mežs vai pļava bez liekām pūlēm izskatās nevainojami, bet dārzā ir tik smagi jāstrādā? Dārzu aizvien tiecas pārņemt nezāles, augi slimo, tiem uzbrūk kukaiņi. Tas tāpēc, ka dārzos lielākoties tiek ignorēti dabas likumi.
Tieši tāpēc šie dabiskie cikli ir jāatjauno. Un izdarīt to var ekoloģiskie dārzi. Grāmata māca veidot modernas ainavas, īstas piemājas ekosistēmas, kas radītas, izmantojot dabā nolūkotus principus. Šādās ainavās pārdomāts dizains ir savienots ar cieņu un izpratni par dabu un tās pamatprincipiem. Tāds dārzs neprasa tik daudz darba, un tajā rodas mazāk problēmu. Šāds dārzs sāk līdzināties dinamiskām, spilgtām ainavām, kas atrodamas dabā.
Grāmatā uzzināsi, kā, apvienojot permakultūras un ekoloģiska dizaina principus, izveidot ekoloģisku dārzu (apvienojot savvaļas dārzu un tradicionālo dārzu īpašības). Turklāt tieši šādu dārzu veidošanu atbalsta mūsdienīgākie ainavu dizaineri. Nav jau nekāds brīnums, jo šādi dārzi minimāli ietekmē vidi, to uzturēšana ir vienkārša, tie ļauj iegūt lielu ražu, ir eleganti un estētiski. Ekoloģiskā dārzā lielāko daļu darba paveic daba. Ekoloģiskā dārzā kukaiņi, putni, zīdītāji un dažādi mikroorganismi sadarbojas ar dārznieku, samazinot tā darba apjomu.
Kas ekoloģiskā un līdzsvarotā dārzā tiek ieviests, noskatot no dabas?
Daba nekaplē – augsne tiek izkustināta tikai tad, ja nogāžas koks un tā izrautās saknes izārda zemi. Savukārt cilvēki ir iestrēguši bezgalīgā augu ravēšanā un apsmidzināšanā.
Dabai netīk kaila augsne, tāpēc cilvēku radītajos dārzos ar augsnes kailumu cīnās nezāles, nemanāmi uzlabojot augsnes auglību. Var jau uz to skatīties arī filozofiski, paraugoties uz nezālēm kā uz potenciālu pārtikas avotu. Paša izveidoto kailo augsni cilvēks cenšas uzlabot ar mulčēšanu. Autors uzsver, ka mulčēt var, kompostējot turpat uz vietas. Mulčai labi piemēroti ir nelieli zariņi, kas iegūti, apgriežot kokus, krūmus. Tos nevajag nest projām, bet gan atstāt turpat uz vietas satrūdēšanai.
Dabai netīk lieli laukumi, ko klāj vienas sugas augi, vienāda augstuma augi ar vienāda dziļuma saknēm. Tādus viegli apsēt un novākt. Tomēr tie ir ideāls aicinājums kaitēkļiem un slimībām.
Daba near. Izrādās, ka ilgtermiņā aršana samazina augsnes auglību, veicina slimību attīstību, sagrauj augsnes struktūru. Zemei nebūs nepieciešama aršana un mēslošana, ja tiks veidota un uzturēta ekoloģiska vide, kurā uzturas sliekas un citi augsnes iemītnieki.
Dabiskās dārzkopības atbalstītāji izmanto vietējos augus. Tieši „vietējo augu izmantošana ir populāra, tā ir īsta modes lieta”.
Tāda pieeja un ekoloģiskas saimniekošanas principi var šokēt tos, kas bērnībā tikuši apmācīti dārza darbos, strādājot vecāku un vecvecāku tradicionālajos dārzos (rakuši, dzinuši vagas, kaplējuši, miglojuši, smidzinājuši, ravējuši, ravējuši un atkal ravējuši). Tas tik tiešām ir izaicinājums. Domāt pa jaunam nevis tā, kā tēvs un māte mācījuši.
Izpratni par to, kādam piedienas izskatīties piemājas zemesgabalam, mūsos veidojušas kultūras tradīcijas. Autori, kas runā par ekoloģiju, kritizē nevainojami kopto zālienu, kura ideju esam pārņēmuši no Lielbritānijas. Laikā pirms rūpnīcu un fabriku attīstības kopts zāliens demonstrēja īpašnieka turīgumu – zināmu platību viņš varēja turēt lauksamnieciski neapstrādātu. Turklāt viņam piederēja arī pietiekami daudz aitu, kas nograuza zāli, un zāliens visu laiku izskatījās glīti nograuzts. Lai gan pagājis jau krietns laika sprīdis, mēs joprojām netiekam vaļā no domas, ka zālienam jābūt nevainojamam, bet dārzeņiem un puķēm jāaug kā kareivjiem taisnās rindās, kaut gan tas pilnīgi neatbilst dabas principiem, turklāt vēl prasa milzīgus resursus.
Tātad grāmata stāsta par dievietes dārzu, saimniekošanu dievietes Gajas dārzā. Tieši te, manuprāt, saskatāms grāmatas filozofiskais koncepts. Apzinoties, ka darbojies dievietes dārzā, tu vienlaikus pielūdz šo dievieti un arī pateicies tai gan par atļauju ienākt, saimniekot viņas dārzā, gan arī cieņpilni un pateicīgi šajā dievietes dārzā arī uzvedies.
Ko gūsi, izlasot šo grāmatu? Tu pamanīsi un sapratīsi, cik nedzīvas, nedabiskas, vienveidīgas un vienmuļas ir cilvēka veidotās ainavas tev apkārt (varbūt arī mīļās vecmāmiņas dārzs un pat profesionāla dārznieka veidotais dzimtās pilsētas parks un centrālais laukums). Turklāt tu ievērosi, ka tik daudzi mūsu parku elementi, dārzi un mazdārziņi ir tādi, kas neko nesniedz pārējai dzīvai dabai.
Grāmatas aktualitāte. Cilvēka koptā (pārveidotā) vidē (dārzos, parkos) esam pieradināti redzēt zālainas tukšaines, kuras dabai neko nedod un nepalīdz. Ilgtspējīga ainavu arhitektūra Latvijā joprojām ir visai maz pazīstama. Par ziedošām pļavām pie savām mājiņām priecājas Šveices ciematu iedzīvotāji, turpretī mēs turpinām zālienu skūšanu, izdzenot no zāles katru kukainīti. Domāju, ka ar šo grāmatu būtu jāiepazīstas (tajā izklāstītās mācības jāapgūst un jāpiesavinās) ne tikai piemājas dārzkopjiem, bet visiem ainavu, parku un dārzu veidotājiem un visai mūsu sabiedrībai.
Protams, arī ekoloģiska dārza izveidošana prasa darbu, taču tas atmaksāsies. Turklāt vismaz kāda daļiņa lauksaimnieciskās zemes tiks atbrīvota no intensīvās izmantošanas.
Saimniekošanu savā dārzā bez šajā grāmatā izklāstīto metožu pielietošanas vairs nespēju iedomāties. Varu teikt, ka šī grāmata ir mainījusi manu attieksmi pret dārzu un dārza darbiem par 180 grādiem. Lai arī dārzs nav kļuvis mazāks, tā kopšanā ieguldu daudz mazāk sava darba, bet daudz vairāk laika ir palicis dažādām citām interesantām nodarbēm. Arī grāmatu lasīšanai.
Latviete lasa 