Ar Margaritas Stārastes grāmatu varoņiem ir izaugušas vairākas bērnu paaudzes. Padomju zemē iesprostotajiem bērniem mākslinieces popularitāte, viņas devums kultūrā, kā arī ietekme uz bērnu izglītību un māksliniecisko attīstību ir radījusi veselu laikmetu – kultūras fenomenu. Kaut ko tādu, ko, piemēram, amerikāņu bērniem ir radījis Volts Disnejs.
Katrai grāmatai ir sava vērtība. Kāda ir šīs grāmatas vērtība? Grāmatas lielākā vērtība ir tajā publicētās M. Stārastes vēstules un to fragmenti. Vēstules sakārtotas hronoloģiski, akcentējot konkrētus notikumus mākslinieces dzīvē. M. Stāraste nodzīvojusi garu mūžu. Savas dzīves laikā māksliniece piedzīvojusi dažādus politiskos režīmus un to maiņas (cariskā Krievija, Latvijas Republika, padomju un nacistiskās Vācijas okupācijas režīms, Latvijas valstiskuma atjaunošana), tāpēc grāmatā, pārstāstot viņas biogrāfiju, interesanti raksturoti arī attiecīgie Latvijas vēstures laikmeti.
Manuprāt, grāmatas saturu bojā autores (pareizāk sakot, grāmatas sastādītājas, vēstuļu tulkotājas un komentētājas) subjektīvisms. Autore ir mākslinieces vienīgais bērns, viņas meita Lilita Maija Klinkerte. Kāpēc mākslinieces meita nolēmusi izdot šo grāmatu, kas pamatā sastāv no viņas mātes vēstulēm? Pēc grāmatas izlasīšanas nepamet sajūta, ka L.M. Klinkerte ekspluatē mātes vēstules savtīgiem mērķiem. Un te es nedomāju materiālo aspektu vien.
Grāmatas priekšvārdā L.M.Klinkerte norāda, ka M. Stārastes vēstules „sniedz mums patiesi autentisku ieskatu” M. Stārastes personībā, tādējādi solot noraut M.Stārastei masku. (Laikam tāpēc uz grāmatas vāka ir fotogrāfija, kurā māksliniece ar masku uz acīm redzama Mākslas akadēmijas karnevālā 1930. gadā.) Ir „sabiedrībā reprezentētā un ir reālā Margarita”. Tā mums apgalvo autore. Ahā, tātad grāmatās nolūks ir parādīt lasītājam reālo M. Stārasti. Tā ir grāmatas intriga.
Tā kā M. Stāraste savas dzīves laikā ir uzrakstījusi tūkstošiem vēstuļu, grāmatā ir publicēta tikai neliela daļa no tām. Tieši par to L.M.Klinkertei sakāms liels paldies. Par iespēju iepazīt dižo un iemīļoto mākslinieci tuvāk. Un to patiesi šīs vēstules sniedz. Tās atklāj M.Stārasti gan kā padomju mākslinieci, gan kā padomju sievieti un māti, draudzeni un mīļoto sievieti. Uzsveru vārdu „padomju”, jo vēstules tik tiešām sniedz priekšstatu par to, kādos apstākļos māksliniece dzīvoja un kā nodarbojās ar māksliniecisko jaunradi padomju režīma laikā. Turklāt tas nebūt nebija tas pats, kas būt māksliniekam demokrātiskā režīmā. L.M.Klinkerte grāmatas priekšvārdā pareizi raksta, ka šīs vēstules ir „savdabīgas laikmeta liecības” Jā, tik tiešām, publicētās vēstules ir interesants vēstures avots, kas vēl gaida savus pētniekus. Tā saku tāpēc, ka šajā grāmatā M. Stārastes vēstules visai subjektīvi un nekritiski sakomentējusi viņas meita. Tā kā meita grib pierādīt savu patiesību, tad raksta pie mātes vēstulēm komentārus, tādējādi burtiski vai ar varu mēģinot lasītāju vest pa savas pārliecības un uzskatu takām.
Šī pieeja man ļoti traucēja grāmatas (mākslinieces vēstuļu) lasīšanu. M.Stārastes vēstuļu bagātīgi interesantais saturs būtu labāk uztverams, ja šie subjektīvie (bieži vien pat pilnīgi aplamie!) komentāri netraucētu lasīt un domāt pašam, bet būtu ievietoti grāmatas beigās. Lasot man visu laiku gribējās polemizēt ar mākslinieces meitu, iebilstot viņas komentāriem, piebildēm un paskaidrojumiem. Tāpēc savā ziņā grāmata, kā to pareizi norāda L.M.Klinkerte, tik tiešām iznākusi kā izcilās mākslinieces un viņas meitas „dubultbiogrāfija”.
Ir jau laikam sarežģīti augt, ja tava māte ir tik izcila personība. (M. Stārastes vārds ir iekļauts 2008. gadā izdotajā enciklopēdijā „100 Latvijas sievietes kultūrā un politikā”.) L.M. Klinkertei tas ir traucējis dzīvot visu pieauguša cilvēka mūžu. Šķiet, ka ar gadiem un pieaugot cilvēks taču sāk šo to vairāk saprast, izvērtēt un pārvērtēt, arī piedot (ja nepieciešams) savai mātei. Ar L.M.Klinkerti tā nav noticis. Tāpēc tapusi šī grāmata. Pirmkārt, lai „atmaskotu” mākslinieci gan kā māti, gan kā sievieti un personību; otrkārt, lai parādītu (vai varbūt atrastu?) sevi blakus izcilajai mātei.
Grāmatas saturam cauri dominē visai nožēlojama un bēdīga vēlme parādīt pasaulei sevi (iegūt sev pienākošos vietu zem saules un iznākt no mātes ēnas, kurā līdz šim nācies dzīvot). To autore dara visai uzkrītošā veidā, rakstot izsmeļošus komentārus (lai tikai lasītājs kaut ko nesaprot pa savam), vienlaikus arī pati sevi nododot publiskai analīzei. Lai autores psiholoģisko portretu (problēmas, diagnozi?) pēta un analizē speciālisti – psihologi, psihoanalītiķi, lai raksta bakalaura vai maģistra darbus – grāmatā tam rodams labs materiāls.
Tomēr savs priekšstats par meitas un mātes attiecībām, kā arī meitas pašas problēmām radīsies katram grāmatas lasītājam. Cilvēks sevī nes milzīgu sāpi pret māti. Sliktas dzeltenās preses cienīgos skaidrojumos, kas vietām ir sīkumaini un nožēlojami smieklīgi, autore sevi attēlo kā mātes nesaprastu un malā nostumtu bērnu. Pat pieaugusi meita visu mūžu uzskatījusi, ka māte viņu pietiekami materiāli neatbalsta. Ir daudz aizvainojuma, pārmetumu un salīdzināšanas ar citiem.
Par M. Stārasti. Jau ar pirmajām grāmatas lappusēm māksliniece atklājas kā brīva, moderni domājoša sieviete. Vēstules rāda ne tikai interesantus biogrāfijas faktus, bet arī fascinējošu personību.
„Dzīve ir skaista un vienmēr būs skaista, tikai mums jāsaprot, kā dzīvot. Visādi sīkumi padara mūs nelaimīgus. Tā mēs pazaudējam visu – mūsu darba spēku, mīlestību...” (Margarita vēstulē mīļotajam 25 gadu vecumā, 1939.)
No vēstulēm redzams, ka Margarita ļoti agri saprot: viņas dzīvē vissvarīgākais ir māksla. Dzīve bez zīmēšanas un gleznošanas viņai nav iespējama. Laikam tāpēc nav brīnums, ka M. Stāraste paudusi tik daudzas vērā ņemamas atziņas par mākslu un tās nozīmi cilvēka attīstībā. Viņa izsaka savus uzskatus par dzīvi un cilvēkiem. Vēstules ļauj ieskatīties arī mākslinieces radošajā procesā, vienlaikus parādot viņas lielo atbildību pret darbu un darba vērtētājiem – vērotājiem, pētītājiem un lasītājiem. Īpaši pret bērniem, kuriem bija veltīta visa viņas radošā dzīve. Lasītais man lika apbrīnot to, kā māksliniece, kas bija radoša personība, spēja tik radoši dzīvot padomju režīma cietumam līdzīgajos apstākļos. Vienmēr esmu apbrīnojusi M. Stārastes paaudzi, kas bija dzimuši, auguši un izglītojušies Latvijas Republikā. Kā tas ir – dzīvot ar sirdī ieslēgtu Latvijas Republiku? Būt spiestam tik ilgus gadus eksistēt okupācijas apstākļos? Līdz dvēselei un kaulam saprotot, ka tev ir atņemta brīvība? Domāju, šai paaudzei dzīvot sociālisma apstākļos bija neizsakāmi grūtāk nekā tiem, kas citus laikus nebija piedzīvojuši. Lasot bija jādomā par mākslinieces sadzīves apstākļiem, stingri ierobežotajām iespējām ceļot (gūt jaunus iespaidus) un nespēju sastapt ārzemēs vai emigrācijā dzīvojošos draugus. Lai arī M. Stāraste bija sīksts un ļoti pieticīgs cilvēks, viņa kā māksliniece skaudri izjuta padomju plaša patēriņa preču pelēcību un deficītu.
Es grāmatas autorei novēlētu cienīt un novērtēt vai vismaz pacensties saprast savu māti. Grāmatai cauri vijas vēlme parādīt un pierādīt, cik slikta bijusi māte. Pat apvainojot un pārmetot mātei viņas hobijus, naudas notērēšanu ceļojumos pa PSRS; neprasmi gatavot ēdienus, nepiedalīšanos dārza darbos un dažādu svētku nerīkošanu, veļas nemazgāšanu un jaunas veļas pirkšanu; kampaņveidīgu savas meitas vešanu uz operu, teātri un nevešanu uz mākslas izstādēm; nepiedalīšanos savas meitas bērnu auklēšanā u. c.
Būtībā gan no meitas komentāriem, gan no mākslinieces vēstulēm secināms, ka M.Stāraste bijusi pārāk laba māte, kas savu meitu visu mūžu ir atbalstījusi, kā vien spējusi un… izlutinājusi! Savukārt meita to vien pratusi, kā visu mūžu pieprasīt no mātes naudu un citu palīdzību. Bet pati to vien spējusi, kā tikai pārmest. Tad jau nav brīnums, ka māte mēdza arī atteikt. Ļoti daudzi bērni un jaunieši tolaik (20. gs. 50.–60. gados) ir dzīvojuši daudz sliktākos apstākļos. Viņi netika nevienu pašu reizi aizvesti ne uz teātrī, ne operu, ne izstādi. Daudzas vidusskolas vecuma meitenes pat sapņot nevarēja par to, ka viņām būtu kaut viens pāris tādu zeķu (plānas), kuras mākslinieces meitai „nelaimīgā kārtā vienmēr plīsa”. Esmu pārliecināta, ka lielākajai daļai lauku bērnu smieklīga šķitīs autores gaušanās par to, ka viņai pēc vidusskolas beigšanas nācās strādāt, „ katru dienu ar vairākiem transporta līdzekļiem nobraucot milzīgu gabalu no Ziepniekkalna līdz Gaisa tiltam”. Autore pārmet mātei, ka māte nav devusi līdzekļus, lai meita varētu studēt dienas nodaļā. Tāpēc viņai nācies studēt neklātienes nodaļā un nav bijis iespējams izbaudīt studenta dzīvi.
Rakstot grāmatu, autores mērķis ir bijis sagraut mātes tēlu un ap viņas personību savītos mītus. Tikai jautājums ir tāds, vai mīti vispār ir jāgrauj? Cilvēkiem patīk skaisti stāsti. Tie palīdz saskatīt skaisto un dzīvot. Bet M. Stārastes tēlam šie meitas mestie mazie kukuržņi pēc būtības tomēr neko nespēj nodarīt.
Latviete lasa 