Vai šī grāmata ir lubene? Es par lubeni uzskatu grāmatu, kuras saturs pēc grāmatas izlasīšanas man neliek pārdomāt rakstīto, un, ja pēc ilgāka laika par šādu grāmatu varu pateikt vien ko tamlīdzīgu: īsti neatceros, kas tur bija rakstīts; tur nekas tāds vērtīgs nebija; vari lasīt, tāda saturiski viegla grāmatiņa; otrreiz šo grāmatu lasīt būtu pilnīgi veltīga sava dārgā laika tērēšana.
Par ko tad ir šis smalkais, stilā, ko saukšu par franču šarmu, sarakstītais romāns? Ja ļoti īsi, tad romāna lappusēs vienkārši stāstīts par dzīvi, vietām pat skaidri un tieši uzskaitot iemeslus, kas ļauj mums uzskatīt, ka dzīve ir skaista.
Kā tad ir ar grāmatu “Padejosim?” Grāmata ir izlasīta. Laiks rādīs, kādā kategorijā to ierindošu. Tas, ka no “Padejosim?” savā citātu kladē esmu izrakstījusi vairākus citātus, apliecina vien to, ka iesaku šo romānu izlasīt arī citiem.
“Iemesls uzskatīt, ka dzīve ir skaista, ir iespēja kādu rītu pavēstīt viņam, viņai vai viņiem, kuri vēl guļ, vai sev pašam, ja esi viens, šo jaunumu trijos vārdos: naktī uzsnidzis sniegs.”
Vēlu vakarā, kad lasīju šīs rindas, aiz loga tik tiešām sākās šī gada februāra lielā snigšana. No rīta, kad pasaule bija jau tā pamatīgi satīta mirdzošā sniega segā, atlika vien skaisto citātu nolasīt tiem, kas bija pamodušies.
“Dzīve ir skaista” – šos vārdus vajadzētu teikt un atkārtot kā lūgšanu, kā ticības apliecinājumu. Īpaši šajā laikā, kad saspringtā globālā situācija un dažādas epidēmijas tā vien mudina teikt kaut ko citu.
Tāpēc un tomēr, kā savā romānā “Padejosim?” mums atkārto un atkārto rakstnieki Anna Lora Bondū un Žans Klods Murlevā – “Dzīve ir skaista”.
Domāju, ka daudzi man piekritis, ka grāmatas beigas var sabojāt visu grāmatu. Tām, protams, nav jābūt vienmēr priecīgām vai bēdīgām, tām nav jābūt paredzamām vai pilnīgi neparedzamām. Beigām ir jābūt vienkārši labi uzrakstītām. Ne vienmēr rakstniekiem tas izdodas. Romāna “Padejosim?” beigas man patika. Šarmantas.
Latviete lasa 