Vai piekrīti, ka ēkai, katram namam, tāpat kā cilvēkam, ir savs liktenis? Vai kādreiz aizdomājies par Latvijas muižu likteņiem? No daudzām palikuši tikai nosaukumi vien, citas, lai arī skaitās kultūras pieminekļi, patiesībā ir īsti grausti, kurus pārdod par vienu euro. Dažām muižām ir paveicies, arī Liepupes muižai. Muižas -veiksminieces – nonāk turīgu un uzņēmīgu cilvēku rokās, kuri ir spējīgi šādas ēkas atjaunot. Tikai tad tās krāšņi var mirdzēt ne tikai Latvijas ainavā, bet arī tūrisma un kultūrvidē.
Un nu šīs muižas, kādreizējo milzīgo lauksaimniecības uzņēmumu centri, soļo citā biznesa virzienā: ir viesnīcas, izklaižu, atpūtas un kultūras objekti.
Gadsimtu gaitā mainījušie šo muižu īpašnieki. Agrākos laikos tie bijuši baltvācu, poļu, krievu muižnieki vai citai turīgai kārtai piederošas personas. Tagad sava muiža var piederēt katram no mums.
Šādu un dažādu citu domu ceļos klejoju, lasot Kristīnes Zaļumas izziņas bagāto grāmatu “Liepupes muiža”. Saturiski tā ir visai nopietns pētījums – kaut kas starp zinātnisku monogrāfiju un populārzinātnisku sacerējumu. Tā kā autore pētījumu ir radoši papildinājusi ar fragmentiem no vēsturiskiem, biogrāfiskiem romāniem, teikām, nostāstiem un pat anekdotēm, grāmatas saturs ir padarīts uztveramāks arī plašākam lasītāju lokam.
20. gs. 20.-30. gados latvieši par baltvācu vēsturi neinteresējās un pret baronu muižām īpašu pietāti neizjuta. Spilgta liecība ir agrārreformas izvešana dzīvē. Piemēram, Liepupes muižas 2277 hektāri tika sadalīti “78 saimniecībās jeb 92 gabalos”. K. Zaļuma raksta, ka agrāk skaisti un labi apkoptie Liepupes muižas lauki nu bija slikti apstrādāti. Tomēr latvieši vēsturisko taisnīgumu bija dabūjuši. Tāpēc ir likumsakarīgi, ka muižas kungu mājā iekārtoja Valsts Liepupes laukstrādnieku – priekšstrādnieku skolu. Tās audzēkņi, jaunsaimnieku, sīksaimnieku un laukstrādnieku dēli, dzīvoja muižas kādreizējā visgreznākajā telpā – svētku zālē. Grāmatā aprakstītais liek secināt, ka īstie muižas postītāji tomēr bija sociālisma periodā dzīvojošie padomju cilvēki. Tāpēc ir gluži saprotams, ka arī pēc valstiskās neatkarības atgūšanas viņiem īstas sajēgas par muižas ansambli nebija. Tāpēc pašlaik nav iespējams muižas kompleksu izmantot kā vienotu ansambli.
Zudībā gājuši daudzi vērtīgi mākslas un vēstures pieminekļi. Tā, piemēram, buržuāzisko palieku grāvēja padomju saimniecības priekšsēdētāja Līna Dāldere likusi izvākt un sasist zili balto holandiešu podiņu krāsni un lauskas ierakt parkā. Tas gan netraucēja L. Dālderei, braucot ar smago mašīnu uz rajona centru Limbažos, iecelt mašīnā barona krēslu, kurā viņa tad sēdējusi līdz pat pilsētai.
Mūsdienās latviešu senais naids pret vācu baroniem – latviešu tautas apspiedējiem – ir zudis, un uz baltvāciešiem varam skatīties kā uz cilvēkiem, kas reiz dzīvojuši Latvijā un ir bijuši dzīvi cilvēki – ar miesu un asinīm. Cilvēki, kuri apraudājuši savus mirušos bērnus un mēra laikā mirušos tuviniekos. Viņu mātes un sievas ir pārdzīvojušas par dēlu un vīru alkoholismu, atkarību no kāršu spēles, izšķērdību un saimniecības novešanu līdz bankrotam.
Nenoliedzami, ka baltvāciešu klātbūtne ir ietekmējusi latviešu tautas likteni. Nenoliedzams ir viņu devums kultūrā. Tāpēc visai plaši grāmatas autore raksta arī par šo jomu. Grāmatā aprakstītas baltvāciešu dzimtas – fon Rozeni, fon Meki, fon Zengeri –, kuru likteņi saistīti ar Liepupes muižu. Autore apkopojusi faktus par daudzām Latvijas vēsturē vairāk vai mazāk zināmām nozīmīgām personībām, piemēram, par Garlību Merķeli.
Tomēr stāsts nav tikai par arhitektūru, muižas parku vai baltvāciešiem vien. Salīdzinoši skopo pieejamo avotu robežās grāmatā atrodamas ziņas par cilvēkiem, kas visdažādākajos laikos kalpojuši vai strādājuši muižā. Tāpēc viens otrs savas dzimtas pētnieks šajā grāmatā varētu atrast kādu informāciju par saviem senčiem. Protams, ja viņu dzīves gaitas bijušas saistītas ar Liepupes muižu. Man ļoti patīk no 20. gs. sākuma saglabājusies fotogrāfija, kas rota arī grāmatas vāku. Tajā redzamas muižas kalpones: Malvine Volkovs, Emme Ertman, Marija Mēķe un Olga Kļaviņ.
Rakstot šīs rindas, grāmatu atkal un atkal pāršķirstu. Atkārtoti secinu – tajā ir ļoti daudz neizzinātu faktu par Latvijas vēsturi, literatūru, grāmatniecību, arhitektūru, tautsaimniecību, tiesībām. Kā nu ne? Saistībā ar Liepupes muižu un tās iemītniekiem autore taču izved lasītāju cauri visdažādākajiem notikumiem un ved cauri laikiem – no tālā 15. gadsimta līdz pat mūsdienām.
Un lasot nevar nedomāt par to, kas tad īsti ietekmē cilvēku attieksmi pret lietām, šajā gadījumā – pret muižas ansambli. Politiskā režīma agrārā politika? Naids pret citu tautību? Skaudība pret turīgo? Bet varbūt vienkārši muļķība un zems kultūras līmenis?
Lai vai kā būtu gājis, vēlu Liepupes muižai skaistu un laimīgu tālāko likteni!
Latviete lasa 