Par ko stāsta šis romāns? Par Sīļu dzimtu, kas jau vairākās paaudzēs dzīvo Pārdaugavā. Grāmatas “Sīļa māja” 184 lappusēs Gunārs Tirzītis izstāsta šīs “dzimtas piecu paaudžu dzīvi gadsimta garumā.”
Romāna nelielais apjoms runā pats par sevi. Tāpēc par dzimtas sāgu šo grāmatu nenosauksi. Lasot drīzāk ir sajūta, ka autors, līdzīgi kā hronists, laika ritumā skata vissvarīgākos notikumus šīs dzimtas dzīvē. Grāmatas lappuses šķiras ātri, un tikpat ātri un nesaudzīgi griežas laika rats, griežot arī notikumus un Sīļu dzimtas cilvēku likteņus – uz priekšu, uz priekšu, uz priekšu.
Aptverot hronoloģiski tik lielu laika posmu un rakstot par tik daudziem cilvēkiem, izteikti spilgtie tēli nevar tikt izveidoti. Tāpēc G. Tirzītis savu stāstījumu it kā glezno lieliem vilcieniem, dažkārt pat ļoti steidzīgi pārskrienot laika ritam pāri. Tikko lasītājs kādu tēlu iepazīst, tā nāve jau klāt un pa Sīļa māju, bodīti vai ofisu šiverē jau citi cilvēki.
Tomēr daudzas romāna lappuses ir kā ļoti niansēti izstrādātas glezniņas. Kā ar vissmalkāko otiņu gleznotas. Piemēram. Vārds pa vārdam, teikums pa teikumam un Ulmaņlaiku Sīļa bodītē jau esi ienācis iekšā. Un platām acīm skaties, kas tik tur nav. Atliek tikai izvēlēties, ko pirkt, vai veļas ziluma kubiciņu, siļķes vai “iegarenās stikla bundžas iebērtās, bērnu ļoti kārotās krāsainās sūkājamās ledenes”.
Par grāmatā aprakstīto autors romāna pēcvārdā saka: “Pats gan tik vecs neesmu, lai visas situācijas būtu piedzīvojis, tāpēc novēroto ļaužu vidū liku iedzīvoties cilvēkiem no fantāzijas pasaules, kas nereti balstījās vecvecāku stāstījumā.”
Lūk, tieši tas ir pats vērtīgākais šajā grāmatā. Autors raksta par reāliem notikumiem, ko pats piedzīvojis vai par ko ir dzirdējis no saviem radiniekiem.
Protams, ir jau arī vēsturnieku pētījumi, kuros sīki un smalki apkopotas ziņas par ikdienas dzīvi dažādos Latvijas vēstures periodos. Tomēr šādus pētījumus plašs lasītāju loks nudien neizlasa.
Tāpēc, ja kādam izdodas uzrakstīt tādu vēsturisko romānu par cilvēku ikdienas dzīvi kā “Sīļa māja”, ir paveikts tas, ko nevar profesionālu vēsturnieku monogrāfijas. Tiek uzrunāta daudz plašāka auditorija. Stāstot par Sīļu dzimtu, autors pievēršas vienkāršu cilvēku, Sīļa bodītes saimnieku, likteņu līkločiem un arī tam, kā tos ietekmē laiks, kurā tiem nākas dzīvot. Par to, kā Sīļu dzimta dzīvo un ko dara, lai izdzīvo dažādos laikos, autors raksta interesantā un viegli uztveramā veidā.
G.Tirzītis stāsta ne tikai par vienas dzimtas vēsturi, bet arī par Latvijas vēsturi kopumā. Esam pieraduši latviešus uzskatīt par zemnieku tautu. Tomēr īsti pareizi jau tas nav. Romāns “Sīļa māja”, līdzīgi kā Pāvila Rozīša “Ceplis”, stāsta par latviešu uzņēmējiem. Ja Ceplim pieder ķieģeļceplis, tad Sīļi saimnieko mazā Pārdaugavas bodītē. Tāpēc var teikt, ka šie romāni apraksta to, kā laika gaitā latvieši ir izkopuši ne tikai zemnieka, lauksaimnieka, bet arī cita veida uzņēmējdarbības prasmes.
Domāju, ka, lai arī cik labi kāds pārzinātu Latvijas vēsturi, šajā romānā katrs atradīs visai interesantas un nezināmas nianses par dzīvi Ulmaņlaikos, nacistiskās Vācijas vai padomju okupācijas periodā. Bet, lasot par Sīļu dzimtas gaitām padomju laikā, varētu būt arī tā, ka lasītājam var nākties pārdomāt vienu otru klišeju, kas mūsu galvās jau “iedzīta” par šiem laikiem. Savukārt lasītājs ar vērā ņemamu mūža gadu skaitu noteikti varēs salīdzināt paša piedzīvoto un romānā aprakstīto.
Ar savu formāta ziņā īso, bet interesanto miniatūro romānu, autors atdzīvina mūsu vēsturi. Lasītājs var ceļot laikā: kopā ar Sīļa mājas iemītniekiem pabūt krievu laikos cariskajā Krievijā un Latvijas Republikā pēc tās dibināšanas, izdzīvot padomju, nacistu un atkal padomju okupācijas laikos, bet grāmatas beigās – nonākt mūsdienās.
Kad izlasīsi šo romānu par Sīļu dzimtu, tev noteikti būs jādomā arī par savu dzimtu, par savas dzimtas likteņlīkločiem laiku lokos. Un laikam jau tā ir, ka dzimtu satur kopā īpaši cilvēki. Ja tādu cilvēku nav vai tie nomirst, tad arī dzimta izirst kā diegā vērtas pīlādžu krelles…
Latviete lasa 