Paliec mājas: lasi grāmatu “Latvieša māja”

img_1841Vai tev ir savas mājās? Ne jau obligāti lepna villa Dzintarjūras vai citas jūras krastā, bet kāds kaktiņš, kāds stūrītis, ko tu sauc par savu ? Ja piekrīti teicienam, ka “nekur nav tik labi kā mājās”, tad tev tāpat kā kuģim jau ir sava miera osta. Tad tevi nesatrauc stay home, jo neesi taču izmests uz ielas, bet esi MĀJĀS.

Man manas mājas ir eksistenciāli svarīgas. Dodoties uz mājām, pārrodoties mājās un uzturoties mājās, bieži prātoju par to, kas cilvēkam ir viņa mājas. Vienam svētnīca un cietoksnis, bet citam tieši otrādāk – vieta, kur draugiem izrādīties un dižoties. Kādam – tāda kā iebraucamā sēta, kur katrs tiek uzņemts un laipni gaidīts. Bet kaut kas taču mums, latviešiem, māju izjūtā ir vai vismaz reiz ir bijis kopīgs. Kādas gan ir tās mājās, kurās latvietis gadu simtiem dzīvojis, audzis un kopis latviskumu? Tā kā senatnes pētniecībā satiekas pagātne ar tagadni, “iezīmējot ceļu nākotnes domāšanai un rīcībai”, sāku lasīt Janīnas Kursītes pētījumu “Latvieša māja”.img_6032

J.Kursīte raksta: “Par mūsdienu latvieti zināmā mērā var teikt, ka mājas viņam ir visur, kur labāks darbs, siltāki, skaistāki dabas apstākļi (mīļāka, pievilcīgāka ainava), un varbūt tas nozīmē, ka īsto jeb vienīgo māju vairs nav vispār.” Skarbi. Tālāk gan autore savu teikto mīkstina, norādot, ka zemapzinīgi katrs tiecas pēc sava pastāvīga kakta – mājas, dzīvokļa. Nez vai tā ir.

Situācija, kādā atrodamies, rāda, ka daudzi savās mājās nemaz nevēlas uzturēties. Mājās būšana daudzus dzen pilnīgā diskomfortā. Nav jau nekāds brīnums, ja gadiem ilgi tika piekopts dzīvesveids, kas vairāk raksturīgs klejotājiem nevis vietsēžiem. Par māju bija kļuvusi lidostas kafejnīca, lidmašīna, viesnīca, tāpat kā jebkuras pasaules pilsētas laukums, peldbaseins un slēpošanas trase. J. Kursīte svešas vietas, arī svešu ļaužu mājokļus, dēvē par “vairāk vai mazāk nedrošām vietām”. Protams, pasaulē ir jādodas, tā ir jāiepazīst un jāizzina. Tikai tā var atrast robežu starp “svešs”un “savs” un saprast, ka “visdrošāk ir būt savās mājās”.img_4097

Futurologi, teic, ka dažādas pandēmijas būs visai raksturīgi viesi mūs dzīvē. Tāpēc varbūt ir pienācis laiks atgriezties tēva mājās pa īstam, tā uz palikšanu. Varbūt ir īstais brīdis sākt veidot (vismaz vizualizēt) savu māju – ne tādu kā ieskrietuvi starp darbu, lielveikalu un trenažierzāli, bet vietu, kurā droši laist saknes. Tādu stipru un mīļu māju, kurā tik ļoti gribas uzturēties. J. Kursīte teic, ka “stabilitāti latvietis meklē laukos – senču sētā vai nopērkot zemi un uzceļot mājas kādā lauku apvidū”.

Tomēr ne jau katram jāceļ māja, un ne jau katrs var to uzcelt. Bet savā dzīves vietā, pat mazītiņā dzīvoklītī, mājas – drošības un stabilitātes sajūtu gan var radīt. Kā to izdarīt? Palīdzēt šajā ziņā var latviešu tautā paaudžu paaudzēs uzkrātās atziņas par to, kas darāms, lai māju padarītu aizsargātu, drošu un cilvēkiem, kas tajā dzīvo, labi klātos. Grāmata “Latvieša māja” ir labs padomdevējs, īsts latviskās dzīvesziņas vērtību – gudrību un ticējumu – apkopojums. Tautas gudrība, piemēram, māca, neizlietot visus krājumus, bet vienmēr atstāt kaut ko rezervei. (Cik aktuāli!)

Lasot grāmatu, iespējams, atradīsi atbildes uz jautājumu, kāpēc daļai cilvēku lepna privātmāja un augsts žogs automātiski nav nodrošinājis laimes ieplūšanu un laimes neaizkļūšanu no mājas. Varbūt tāpēc, ka, paši to nemaz neapzinoties, cilvēki ir rīkojušies tā, ka no mājas ir aizbaidījuši pārticību, veiksmi un saticību.

 

Latvieša māja ir veidojusi latvieti. Bet latvietis, pielāgodamies dažādiem apstākļiem, ir radījis savu māju. Māja tāpat kā valoda, apģērbs vai ēdiens raksturo to, kas ir latvietis. Latvietim māja ir ne tikai siltums. Māja latvieti aizsargā pret dzīvības un drošības apdraudētājiem. Lai māja šīs funkcijas pildītu, tā ir ne tikai pareizi jābūvē, bet arī jāiesvēta. “Mājas iesvētīšana tika uzskatīta par pabeigtu, kad istabā ienesa svētbildes, dažkārt, kad to iesvētīja priesteris.”

Turklāt mājas svētība – labklājība – vistiešākajā veidā ir saistīta ar mājas gara/garu godāšanu. Mājas gariem pielabinājās, no tiem lūdzās svētību, noliekot ziedojumus pie zīmīgiem akmeņiem vai zem lieliem kokiem māju tuvumā. Mājas gari var mājot jebkurā vietā: istabā, pirtī, kūtī, klētī pļavā, svētbirzī. Mājas gars var parādīties pūķa, baloža vai cita putna, krupja, zalkša, kaķa vai citā izskatā.

img_4826

Tikpat nozīmīga kā mājas iesvētīšana latvietim ir arī mājas attīrīšana no ļauniem gariem, mošķiem un traucējošās ietekmes. (Līdzīgi rīkojamies tagad, kad ar dezinfekcijas līdzekļu palīdzību cenšamies atbrīvoties no ļaunā vīrusa.)

Kad mājvietu regulāri maina, cilvēkam nav ne spēju, ne vajadzības kopt un iemīlēt apkārtējo vidi. Turpretī, ja mājoklis ir vienā vietā un tajā dzīvo paaudzes, tas tiek atjaunots un uzturēts. Tiek kopts pagalms, puķu un augļu dārzs, bišu darva, lauki un pļavas.

img_2152

Puķu un koku stādīšana ir ne tikai gaumes, krāšņuma vai mājas iemītnieku sociālā statusa apliecinājums. Puķes un koki kalpo mājas aizsardzībai. Koki stādīti ap pagalmu un pat pagalma vidū. Piemājas puķu dārzā audzētie ziedi kalpo arī dažādu rituālu veikšanai. Piemēram, bērna šūpulīša, apģērba vai karavīra cepures pušķošana izveido maģisku aizsargspēku. Grāmata ir slavas dziesma kokiem, kas stādīti māju tuvumā, un koka arhitektūrai, kas veidojusi un uzturējusi nozīmīgu latvieša būtības daļu.

Grāmata ir pilna mājas maģijas. Grīda norobežo mājas iekšējo pasauli no ārpasaules. Turklāt zem grīdas mājo mājas gari. Istabas goda kaktā stāv lielais saimes galds, bet Dieva kaktā – svētbildes. Logu rāmji ir gaišā, visbiežāk, baltā krāsā. Ar baltas krāsas krītu vasaras un ziemas saulgriežos uz ēkām uzvelk aizsargzīmes, lai aizsargātos no kaitīgiem gariem, ļauniem cilvēkiem un dabas stihijām.

Arī durvis ir aizsargs pret nelabvēlīgu aci un iespējamu drošības apdraudējumu. Tāpēc saskaņā ar kristīgajām tradīcijām Zvaigznes dienā, 6. janvārī, ar svētītu krītu ik gadu tiek atjaunoti trīs ķēniņu, Caspars+Melhiors+Baltazars, iniciāļi. Vienlaikus K+M+B jau no viduslaikiem nozīmē Christus mansionem benedicat! – Lai Kristus svētī tavu namu! Durvis ne tikai jāatver, bet obligāti arī jāaizver. Mājas aizsardzībai kalpo arī žogs, jo latvieša sēta nekad netika atstāta bez ierobežojoša žoga vai koku ieloka. Latvieša māja “nav kails ēku virknējums, kur ārpusnieks (labvēlis vai skauģis) jau pa gabalu var pārlūkot, kas notiek tajās vai citās mājās”.

img_2157

Mājai ir runas spējas, kas visbiežāk izpaužas neartikulētās īpašās skaņās. Tomēr mājas valodu raksturo arī smaržas. Smaržas “tāpat kā ritmiskas, neuzbāzīgas skaņas, palīdz harmonizēt telpu un cilvēku, kas to apdzīvo”. Smaržo siens un jaunuzceltu ēku baļķi, smaržo pie mājas iestādītas, puķes, dievkociņi, ceriņi un jasmīni… Manuprāt, īpašu mājas smaržu rada arī svaigi cepta maize. Piemēram, Ķirbja maize. Tā nav nekāda banānmaize, kas ir drīzāk kēkss, nevis maize. Ķirbju maize tik tiešām ir Maize. Izcep to! Ķirbja maizes recepte, ko vairākkārt esmu pārbaudījusi, atrodama bloga ierakstā “Paliec mājās: izcep Ķirbja maizi!”. Maize mājās ienes ne tikai smaržu, bet arī svētību.

 

Senie ticējumi nav nekādas tukšas blēņas un muļķības. J. Kursīte uzsver: mītiski maģiskie priekšstati neradās vienā dienā un tukšā vietā. Tiem analoģijas atrodamas gan radu tautu, gan pavisam attālu tautu tradīcijās.

Cilvēki apzinājās, ka dzīves ceļš ir ierobežots, tāpēc savu pieredzi un senču zināšanas nodeva nākamajām paaudzēm. Tādejādi laimes ieguves iespējas laipu pārmeta nākamajām paaudzēm.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s