“Kurzemes vilkaču nostāsti” pārdomām rudenī

Nezinu, kāpēc, bet mani rudens vedina uz filozofiskām pārdomām par pasauli un tās racionālu neizskaidrojamību. Par nesaprotamo un mistisko liek prātot arī seno baltu un līvu oktobra mēneša nosaukums – Zemliku jeb Veļu mēnesis. Par nezināmo un neizzināmo liek prātot Helovīns, Visu svēto piemiņas diena, Mirušo piemiņas diena. Šādās pārdomās atkal un atkal atgriežos pie grāmatas, kas izdota jau labu laiku atpakaļ. Tā ir Ralfa Kokina “Kurzemes vilkaču nostāsti”. Neizskaidrojami noslēpumainas mistikas pilna grāmata. Taču tajā pašā laikā ļoti reāla grāmata, kas stāsta par patiesiem notikumiem.

Kas ir vilkači? Pirmo reizi par tādiem dzirdēju, lasot latviešu teikas un pasakas. Pie īstas skaidrības tā arī netiku. Vilkači ir vilkači. Un pasakas ir pasakas. Pie tāda secinājuma nonācu bērnībā. Tomēr, ja padomā dziļāk un plašāk, laikam jau vilkači nav tikai pasaku tēli vien. R.Kokins “Kurzemes vilkaču nostāstos” raksta, ka “pasakas, leģendas un mīti par īstenību stāsta tiešākā un pilnīgākā veidā nekā mūsu empīriskā, racionāli loģiskā pasaules aina. Tāpēc arī nespējam tā kārtīgi saprast senos tekstus, tostarp arī Bībeli, jo tur stāstīts par lietām un norisēm, kas nenotiek tikai fiziski materiālajā pasaulē, bet daudz, daudz plašākā īstenībā”. Arī es uzskatu, ka vārds “vilkacis, vilkatis” nav tikai tukša skaņa un fantāzijas, bet glabā atmiņas par kaut ko īstu un patiesu. Vai citādi vilkača vārds būtu saglabājies latviešu mājvārdu nosaukumos – “Vilkači”? Mājas ar šādu nosaukumu minētas, piemēram, arī Ilonas Leimanes romānā “Vilkaču mantiniece”.

No 17. gadsimta ir saglabājušās liecības par reālām Latvijā notikušām tiesas prāvām – vilkaču prāvām, kad daudzi cilvēki tikuši apsūdzēti un tiesāti kā vilkači. Tomēr viennozīmīgu atbildi par to, kas ir vilkači, man nespēja sniegt ne pasakas, ne literatūra, kurā aprakstītas iepriekš minētās vilkaču prāvas. Tāpēc ar lielu interesi iegādājos grāmatu “Kurzemes vilkaču nostāsti”, kas patiesībā ir 12 stāstu izlase. Brošētajai grāmatai ir 152 lappuses, kuras lasīju, aizmirstot par visu pārējo. No šīm lappusēm nevar atrauties. Stāsti ir aizraujoši un ļoti interesanti. To apgalvo visi, kam esmu ieteikusi izlasīt šo grāmatu. R. Kokins ir ne tikai akadēmiski izglītots teologs, bet arī izteikti talantīgs rakstītājs. Autora erudīcija ir jūtama no katras lappuses, no katras viņa izteiktās domas un atziņas. Šī nianse grāmatu padara vēl vērtīgāku. Autors ieved lasītāju šaušalīgā notikumā, tomēr nebaidies! Nebūsi ar savām bailēm tur pamests viens pats. R.Kokins dod izlasītajam neuzmācīgu, bet mudinošu, iedrošinošu un optimistisku skaidrojumu. Ja esi atvērts nestandarta domām, tad vēl ilgi pēc grāmatas izlasīšanas būs, par ko domāt un domāt. Piemēram, par to, ka pasaulē, kurā dzīvojam, ir ne tikai tas, ko mēs gribam un saprotam, ne tikai tas, kas mums patīk un ir izdevīgs…

Grāmata lasītāju iepazīstina ar notikumiem, kurus autors pats ir piedzīvojis vai arī dzirdējis kādu stāstām par pieredzēto. “Kurzemes vilkaču nostāstus” lasot, nokļūsi pie vilkaču ugunskura, dzirdēsi dīvainas skaņas un mistiskā veidā sazināsies ar neparastām būtnēm… Šie stāsti atgādina par nāvi kā realitāti un par dzīves trauslumu. Tie stāsta par neizskaidrojamām skumjām un bailēm, par neizsakām šausmām, kas var pārņemt cilvēku… Vienlaikus tie paver durvis uz skaistu, neparastu un interesantu pasauli.

Lai gan formulēt to, kas ir vilkači, diez vai būs tik vienkārši pat pēc “Kurzemes vilkaču nostāstu izlasīšanas”… Lai nu kā, grimstot šajās rudenīgajās pārdomās, labs sabiedrotais būs ķirbja kūciņa.