Džesikas Taunzendas grāmata “Brīnamkale. Moriganas Kraukles aicinājums” ir skaists lidojums fantāzijas pasaulē. 
Grāmata turpina lasītāju vest pa 12 gadus vecās Moriganas un viņas draugu piedzīvojumu labirintiem ērmīgajā Nekadbijas pilsētā. Atgādināšu, ka neparastās meitenes Brīnamkales Moriganas stāsts aizsākās jau pirmajā grāmatā “Nekadbija. Moriganas Kraukles pārbaudījumi“.
Tāpēc otrajā grāmatā vide un galvenie tēli lasītājam lielā mērā ir jau pazīstami. Tas man ļāva labāk sekot līdzi sižeta pavērsieniem un mīklām. Beidzot biju arī tikusi vaļā no šīs grāmatas salīdzināšanas ar citiem fantāzijas žanrā rakstītiem darbiem. Manā apziņā grāmatas par Moriganu Kraukli nostājās kā patstāvīgs un interesants literārais darbs.
Manuprāt, grāmatas sižets ir lasītāju uzrunājošs, jo katrā no mums taču ir kaut kas no Moriganas Kraukles. Tāpat kā Morigana mes piedzīvojam neveiksmes un svinam arī veiksmes un uzvaras. Turklāt arī katrā no mums ir tik daudz neparastā. Nemaz jau nerunājot par to, ka arī mēs mēdzam piedzīvot neparastas lietas. Tikai, vai tās vienmēr pamanām?
Piemēram, Morigana Kraukle pirmo reizi mūžā piedzīvo dzimšanas dienu, kas tiek svinēta. Attieksmē pret dzīvi no Moriganas varam ņemt piemēru, jo meitene neskumst par nebijušo, bet ļaujas priekam – viņa svin savu pašreizējo svētku dienu. Morigana ļaujas sapņiem un cerībām. Deviņi bērni, kuru skaitā ir arī Morigana, tiek uzņemti par Brīnamainās Biedrības mācekļiem, un nu viņiem ir jānodod zvērests. Morigana zina, ka iegūs elitāru izglītību, kura viņai dos bezgala plašas iespējas un to, pēc kā Morigana laikam alkst visvairāk – viņa iegūs draugus uz mūžu. Tā būs viņas ģimene.
Tomēr, tāpat kā katram, arī Moriganas dzīvē viss nebūt nerit gludi. Meitenes cerības par mierīgu dzīvi nepiepildās, bet draugi skatās uz viņu kā uz ienaidnieku. Moriganu pārņem tik pazīstamā vientulības sajūta. Un atkal ir tā, “it kā viņa stāvētu krastā, un nespēdama tos atgūt, noraudzītos kā jūrā aizpeld viņas dārgākie sapņi.” Patiesības labad gan jāteic, ka Moriganas labākais draugs Hotorns viņu nepamet. Viņš pat nepieļauj domu, ka Morigana varētu būt ļauna vai bīstama. Tomēr grāmatas lappuses ik pa laikam ir neziņas un šaušalu caurstrāvotas. Vai pie vainas ir dīvainie mācību priekšmeti un vēl dīvainākie skolotāji? Vai varbūt tās ir mīklainās pazušanas un nesaprotamās zīmītes? Bet varbūt noteicošais ir tas, ka Morigana ne vienmēr ievēro viņai izteiktos norādījumus. Kā tad īsti ir un kas vispār patiesībā notiek, tā ir intriga visas grāmatas garumā.
Grāmatas aizraujošo sižetu nebūt neesmu pārstāstījusi. Esmu tikai ieskicējusi grāmatas sākuma notikumus. Lasītāju gaida interesantas lappuses kopā ar Moriganu un viņas draugiem. Bez ļaušanās fantāzijas, brīnumu un neparastu piedzīvojumu burvībai, grāmata ir arī vērtīborientējoša lasāmviela. Gribu uzsvērt, ka grāmata ir vēstījums, kas vērsts uz pozitīvo domāšanu.
Tā stāsta par personības izaugsmi: par šaubīšanos, izšķiršanos un lēmumu pieņemšanu; par drosmi un grūtību pārvarēšanu. Bet pats galvenais – par ticību brīnumiem un brīnumainajam! Brīnumi notiek! Tikai pasaulē ir jāiet ar atvērtu sirdi, jāļaujas dzīvei, jātic sev un brīnumiem!
Vai Moriganai tas izdodas? Grāmatā aprakstīto notikumu gaitā Morigana cenšas izprast pati sevi. Viņai joprojām nav īstas nojausmas, ko nozīmē būt par Brīnamkali. Kas īsti ir bijuši un kas ir Brīnamkaļi? Vai tiešām ļaundari? Un kas tā ir par jaudu, ar ko Brīnams apgādā pasauli? Šie ir tikai daži no jautājumiem, uz kuriem atbildes meklē Morigana. Tomēr uz visiem jautājumiem atbildes nesaņem ne Morigana, ne lasītājs. Ne viss tiek atklāts. Arī pēc grāmatas izlasīšanas neziņa un noslēpumainība saglabājas. Un tieši tas liek gaidīt atkal jaunu grāmatu, atkal jaunus Moriganas piedzīvojumus.
Latviete lasa 