Demokrātijā jau laikam nav moderni izcelt aristokrātiju kā īpašu sabiedrības grupu. Lai gan romānā kā pozitīvi tēli darbojas arī citu sabiedrības grupu pārstāvji, tomēr autorei, šķiet ir īpaša pietāte pret aristokrātiem. Tāpēc romānā aristokrāti Ingemi tiek attēloti kā cēli, godprātīgi un godīgi cilvēki. Ingemi ir aristokrāti. Viņiem piemīt tas, ko var mantot un iegūt, tikai piedzimstot un augot aristokrātu namā: gan laba audzināšana un izglītība, gan tas ko sauc par aristokrātisku cēlumu un mieru. 
Tieši šādas noskaņas dominē grāmatas otrajā pusē un tās beigu daļā. Tāpat kā iepriekšējās grāmatās, arī šajā romānā cieši kopā savijas gan Ingemu, gan Svonnu dzīves. Dominē tādas vērtības kā ģimene un dzimta, draudzība un mīlestība. Romāna varoņiem nākas pārvarēt dažādas krīzes, ekonomiskas un neliešu radītas.
Tomēr romāns „Kavendonas noslēpumi” nav lasāms kā atsevišķa grāmata. Romāni („Kavendonas nams”, „Kavendonas sievietes”, „Kavendonas veiksme” un „Kavendonas noslēpumi”) tik tiešām veido vienotu ciklu. Lai izjustu šo četru romānu burvību, tie jālasa visi pēc kārtas, netaisot mēnešiem garus pārtraukumus starp to lasīšanu. Tagad, pēc visu četru grāmatu izlasīšana pilnīgi droši varu teikt, ka laikam nedaudz pasteidzos ar iepriekšējo trīs romānu lasīšanu. Tos visus vienā elpas vilcienā izlasīju labu laiku pirms ceturtā romāna izdošanas.
Tāpēc, kad lasīju ceturto grāmatu, līdz pat pusei un pāri tai, nevarēju un nevarēju tajā ielasīties: šķita, ka aprakstītie varoņi un ar tiem notiekošais ir visai nosacīti saistīts ar iepriekšējiem romāniem. Bija skaidrs, ka autore raksta par mazbērnu paaudzi, tomēr kaut kā bija grūti pieslēgties izklāstam (iespējams, pie vainas bija ilgais laika pārtraukums starp pirmo triju un pēdējā romāna lasīšanas). Vairāki tēli, kam trešajā grāmatā nebūt nebija galvenā loma, nu izvirzījās priekšplānā. Teikšu vēl vairāk: nepameta sajūta, ka tēmu autore ir izsmēlusi un par Kavendonas namu viņai vairs īsti nav, ko rakstīt. Likās, ka ceturtais romāns tiek mākslīgi piecerēts klāt jau pabeigtam darbam (triloģijai). Manā uztverē vienojošā sižeta līnija bija pazudusi, jo varoņi dzīvoja savas dzīves un sižetiskā saikne ar Kavendonas namu tā izteikti nebija sajūtama.
Tomēr romāna otrajā pusē viss atkal nostājās savās vietās. Arī visas tetraloģijas stāsta izpratnē. Autores rakstības stils uzmirdzēja no jauna (es atkal sapratu, kāpēc man tik ļoti bija patikuši pirmie trīs romāni), stāsta izklāsts ieguva dinamiku un daudz dziļāku jēgu. Turklāt romāns (tādējādi arī visi četri romāni) noslēdzās, atrisinot pirmajā romānā iezīmēto notikumu radītās sekas. Visi četri romāni saslēdzās kopā sižetiski pārdomātā, vienotā notikumu aplī.
Latviete lasa 