Romāns „Vēl viena dziļa ieelpa” un neprātīgie soļi, kas dzīvē atstāj laimes nospiedumus (I)

Par to, vai tiešām ir tā, ka neprātīgi soļi atstāj laimes nospiedumus, kā tiek apgalvots Ivetas Rēdlihas romānā „Viena dziļa ieelpa”, lai katrs lasītājs domā pats. Es šajā ierakstā stāstīšu par to, kādus nospiedumus manī atstāja šis dēku (zināmā mērā arī psihoanalītiskais) romāns par kādu ļaundari. Jāatzīst, grāmata ir visai interesanta, un tajā rodama arī viena otra skaista atziņa, pie kuras romānā nonāk tā galvenie varoņi Alekss un Māra.

Māras dzīve tiek aprakstīta caur tādiem rakursiem, kas mudina katru sievieti vērtējoši paraudzīties uz sevi un uz savu statusu attiecībās. Māras dzīve, kas, no malas raugoties, ir labklājības pilna (tā ilgu laiku šķiet arī Mārai pašai), tomēr māca sievietēm pavērtēt savas attiecības (arī šķietami labās) caur emocionālas un psiholoģiskas vardarbības testa prizmu, mudina nekādos apstākļos nezaudēt sievietes pašapziņu, bet vajadzības gadījumā būt drosmīgai un atteikties no personību graujošām attiecībām.

Tomēr ir aspekti, kas man traucē par šo romānu teikt tikai sajūsmas pilnas rindas. Grāmata tiek pieteikta kā spriedzes romāns ar intriģējošu sižetu. Manuprāt, romāna pirmajā daļā nekādas spriedzes nav, un arī otrajā daļā spriedze ir visai nosacīta. Tomēr negrasos noliegt – romāna otrā nodaļa ir sižetiski ļoti interesanta un arī visai intriģējoša. Kad tikts līdz otrajai nodaļai, no grāmatas atrauties vairs nav iespējams. Gribas uzzināt, kas tālāk notiks ar Māru un kā īsti kopā saistīsies pirmā un otrā grāmatas nodaļa. Otrajā nodaļā (arī epilogā) burtiski uzmirdz autores zināšanas psiholoģijā un literārās dotības. Otro nodaļu var lasīt kā aizraujošu, atsevišķu cilvēka psihes īpašību izziņas grāmatu. Salīdzinot pirmo un otro grāmatas nodaļu, jāteic, ka pirmā ir izdevusies pablāva, vietām visai bērnišķīga.

Lasot romānu, ik pa laikam konstatēju: atkal kāda nianse, ko apšaubu. Alekss zina deviņas valodas, tajā skaitā pārvalda visas Rietumāfrikas valodas, papildus vēl apguvis „Sjerraleones dialektus, cilšu un mātes valodas”. Nu brīnumi gan! Kā iespējams apgūt tik daudzas valodas, nedzīvojot Āfrikā (Alekss tur vispār nekad nav pat bijis), nedzirdot un nepielietojot šīs valodas praksē?!? Neiedomājami, ka visu Rietumāfrikas valodu un dialektu apguvei kāds varētu būt izstrādājis mācību līdzekļus, tajā skaitā skaņuplates vai vismaz ierakstus magnetofona lentās. (Tolaik taču interneta nebija!) Lai nu būtu kā būdams, bet, kad mistiskā kārtā šo visu apguvušais Alekss ierodas Sjerraleonē, izrādās, ka mamma Pepe „kaut ko pateica Džosefai valodā, kuru Alekss nesaprata”. Rodas jautājums: kā tad ir ar tām valodu zināšanām? Varbūt Alekss ir lielībnieks? Lasītājam atliek vienīgi minēt. Vēl kāda neskaidrība. Alekss savas valodu prasmes nesaprotamu iemeslu dēļ neatklāj un ar skaisto Džosefu sarunājas angliski. Tomēr vēlāk, kad Džosefa jautā, ko tad Alekss darītu, ja paliktu Sjerraleonē, Alekss tā vienkārši paziņo, ka „gan jau kaut ko atrastu”, jo ir „poliglots galu galā”. Un Džosefai, kā par brīnumu, nekādi jautājumi par šo atbildi nemaz nerodas.

Saprotu, ka Āfrikā pieejami ārstniecības līdzekļi no citām valstīm, tomēr īsti nekļuva skaidrs, kā āfrikāniete, kas dzīvo salmu un dubļu mājiņā, kurai nav ne atslēgu, ne elektrības (tātad visai autentiska dzīvesveida piekritēja), tikusi pie buritieļļas, kas atvesta no Amazones mūžamežiem. Vai tad afrikāņiem nav savu dezinficējošu un pretiekaisuma līdzekļu?

Vairāku sižeta līniju vidū autore apraksta arī kādu „slepenu sieviešu organizācija” Sjerraleonē. Nav noslēpums, ka Rietumāfrikas sabiedrībā paralēli oficiālās varas institūcijām liela ietekme ir cilšu vecākajiem, kuriem ir mistiska vara pār cilvēku prātiem. Tieši viņi pārvalda ne tikai savas cilts locekļu prātus, bet arī naudu. Liela daļa līdzekļu tiek izmantota militāru organizāciju uzturēšanai, lai iebiedētu iedzīvotājus un likvidētu pretiniekus. Ir zināms, ka no šīm slepenajām organizācijām nevar ne izstāties, ne aizbēgt. Lai cik baisi neizklausītos, to tīkli stiepjas pa visu pasauli. Šo zinot, visai neticams šķiet romānā aprakstītais Džosefas stāsts: izkļūt no šādas slepenas organizācijas nagiem, skoloties Anglijā, tad no laba prāta atgriezties Sjerraleonē un mierīgi cīnīties pret šo organizāciju, nodarbojoties ar sieviešu izglītošanu. Tā kā attiecībā uz šo jautājumu autore savus izziņas avotus neatklāj, tad nu atliek vien lasītājam pašam meklēt un pētīt, cik tad liels patiesības grauds slēpjas romānā.

Kad romāna beigās Māra skumji konstatē, ka viņiem ar Aleksu nav izdevies radīt bērnus, 53 gadus vecais Alekss atklāj: „Esmu veicis vazektomiju. Jau sen.” Hm… Aleks ir dzimis 1963. gadā. Latvietis. Dzimis un audzis Latvijā. Nu nav šāds domāšanas un rīcības veids raksturīgs latviešu vīriešu paaudzei, pie kuras pieder Alekss. Šis viss manās acīs grāmatu padara visai nereālu. (Par citiem apšaubāmiem satura aspektiem, kas attiecas uz padomju perioda atainojumu, lasiet manu nākamo bloga ierakstu “Romāns “Vēl viena dziļa ieelpa”: ačgārnais padomju laikmeta atspoguļojums (II)”).

Romāna morāle un nobeiguma akcenti. Romāna pirmajā daļā rakstīts par Aleksu un viņa piedzīvojumiem, savukārt otrajā daļā izvirzās Māra un viņas nopietnās psiholoģiskās problēmas un to atrisināšana. Romāna otrā nodaļa liek just līdzi Mārai: dzīvot līdzi viņas bailēm un murgiem; domāt par viņas nelaimīgo laulības dzīvi, meliem un pat vardarbību, bet epilogs to visu it kā nosvītro. Pēc grāmatas izlasīšanas prātoju, varbūt epilogs bija vispār lieks. Atkal priekšplānā izvirzās ļaundaris. Nu viņš ir kļuvis gandrīz vai par cietēju, nelaimīgu mīlnieku un likteņa upuri. Pārņēma tāda kā vilšanās sajūta. Šķita, kāpēc tad tā jutu līdzi Mārai un pārdzīvoju, lasot visu grāmatas otro daļu? Vai autore grib uzsvērt, ka Mārai patiesībā nekas tāds briesmīgs nav nodarīts? Letāls jau laikam nē…