Romāns „Vēl viena dziļa ieelpa”: ačgārnais padomju laikmeta atspoguļojums (II)

Lasot grāmatas pirmo nodaļu, kuras darbība norisinās padomju Latvijā un arī Sjerraleonē, Rietumāfrikā. radās priekšstats, ka autore īsti precīzi nepārzina ne laiku, ne vietu, par ko raksta. Kāpēc tā saku? Tā kā romānā rakstīts par padomju periodu, sociālismu, tad atsevišķas neprecīzas nianses man bija visai pamanāmas. Tik daudzi esam sociālismā dzimuši un kādu laiku arī dzīvojuši, tāpēc viss vēl diezgan skaidrā atmiņā. Turklāt romāns nav nekāds abstraktais Orvela sacerējums. Tiek rakstīts par konkrētu laiku un vietu – Latvijas PSR. Neprecizitātes tekstā man traucēja uztvert aprakstāmo laikmetu. Neviļus piezagās šaubas par romānā aprakstītā pareizību vispār. Turklāt domāju, ka lasītājiem, kas padomju laikos nav dzīvojuši un par tiem neko nezina, šādi tiek radīts maldīgs priekšstats par šo politisko sistēmu.

Vispirms jau romānā skaidri nav pateikts, kāds ir galvenā varoņa Aleksa amats. Lasītājs tikai uzzina, ka viņš ir aģents, jaunākais leitnants. Pēc grāmatas satura var nojaust, ka viņš varētu būt VDK vai arī varbūt Galvenās izlūkošanas pārvaldes (ГРУ) militārās izlūkošanas darbinieks. Vispār jau grāmatā attēlotā dienesta darbinieki parādīti kā diezgan lieli muļķi, kurus 25 gadus vecais Alekss itin viegli aptin ap pirkstu un dancina pēc sava prāta. Jāpiebilst arī, ka romānā aprakstītajā periodā (1988. gads) tik zemu pakāpi – jaunākais leitnants – augstskolu beidzējiem nepiešķīra. Lasot man tā vien šķita, ka autore pārāk saskatījusies filmas par Džeimsu Bondu. Tikai Aleksam romānā līdz Bondam tikpat tālu kā līdz Mēnesim. Tāpēc gribētos zināt, no kurienes autore smēlusies ziņas par romānā aprakstītā dienesta darbu Latvijas PSR. Diemžēl savus informācijas avotus (ja tādi ir) autore neatklāj, tāpēc, vai rakstītajam ticēt, paliek paša lasītāja ziņā.

Romānā tiek lietoti apzīmējumi un jēdzieni, kādi tolaik netika lietoti. Piemēram, runājot ar savu priekšnieku, Alekss stāsta, ka sportistam no Serraleones „šķita aizraujoši – iepazīties ar kādu no sociālistiskās Austrumeiropas”. Romānā Alekss ar to domā sevi, jo viņš ir no Latvijas PSR. Izglītots augsta ranga padomju darbinieks, kāds ir romānā attēlotais Alekss, tik aplami runāt nevarēja. Sociālistiskā Austrumeiropa nozīmēja, ka runa ir par valstīm, kas neietilpa PSRS sastāvā. Tās bija tā saucamās PSRS satelītvalstis: Polija, Bulgārija, Austrumvācija, Rumānija, Čehoslovākija. Runājot par Latviju, Alekss varēja teikt, ka viņš nāk no vienas no PSRS Baltijas republikām jeb PSRS rietumu republikām. Tāpat visai apšaubāms, ka lielvalsts – PSRS – pilsonis Alekss teiktu: „esmu no Austrumeiropas”, kā to dara Alekss sarunā ar Džosefu. PSRS noslēgšanās, nošķirtība no pārējās pasaules, arī no citām sociālisma sistēmas valstīm, tomēr bija ļoti izteikta. Tāpēc padomju cilvēkam bija visai neiespējami identificēties ar austrumeiropiešiem.

Aleksam ir tikai 25 gadi. No šīs paaudzes apziņas jēdzienu (uzrunu) „kungs” padomju režīms bija pilnīgi izdzēsis. Pieļauju, ka tā varēja runāt tikai kāds cilvēks, kas dzimis 20. gs. 20.–30.gados. Pat pēc Latvijas neatkarības atgūšanas uz uzrunu „kungs”, „kundze” bija neierasti un grūti pāriet. Tāpēc Alekss, saprotot, ka šefs viņu „lasa kā atvērtu grāmatu”, pat domās savu priekšnieku par kungu nebūtu nosaucis. Savukārt autore raksta: Alekss bija „pārliecināts, ka kungam vienalga neizdosies uzminēt patiesību”.

Romānā Aleksa māte saka: „Labi gan, ka tu no omes mantoji šo dzīvokli”. Nu nevarēja padomju cilvēks mantot dzīvokli! Tāpēc ir nepareizi rakstīt, ka Alekss mantoja dzīvokli no omītes Rīgas centrā Frīdriha Engelsa ielā. Padomju cilvēkam dzīvoklis personiskajā īpašumā nevarēja piederēt. Kooperatīvais dzīvoklis – tas ir cits stāsts. Tāpēc, izvairoties no juridiskā termina „mantot”, pareizāk būtu bijis romānā rakstīt, ka Aleksam palika dzīvoklis pēc omītes nāves (Tā tas varēja būt. Ja Alekss dzīvoklī pirms omes nāves būtu bijis pierakstīts, viņš tur vienkārši turpinātu dzīvot). Lietojot nepareizu terminu, iznāk tāda kā maldināšana – tiek nepamatoti paplašināts padomju cilvēka īpašumtiesību apjoms.

Romānā tiek apcerēts, ka Aleksa mātei draud izlikšana no viņas mirušā vīra dienesta dzīvokļa un kur viņai palikt. Gribu piebilst, ka romānā šī situācija tiek nedaudz dramatizēta. Uz ielas padomju laikos netika izlikts neviens cilvēks. Padomju laikos katram tika ierādīta kāda dzīvojamā platība. Jā, tas varēja nebūt Rīgas centrs, bet varbūt kāda nomale, tomēr uz ielas neviens cilvēks izlikts gan netika.

Tajā pašā laikā jāatzīmē, ka autore atklāj arī interesantus aspektus, kas virzīja indivīda dzīvi padomju laikos. Viens no ceļiem, kā cilvēks dzīvē varēja tikt uz augšu, bija rīkoties tā, kā to dara romānā aprakstītais Alekss – izcili mācīties, būt aktīvam komjaunatnē, izvēlēties studiju programmu, kādu Latvijā nevar apgūt, un nenobīties un doties studēt ārpus Latvijas krievu valodā (romānā Alekss studē Maskavā). Tāpēc romānā Alekss ieņem tādu amatu, kādu parasts PSRS pilsonis ieņemt nevar. Aleksam ir iespēja ar diplomātisko pasi doties ārvalstu komandējumos. Neraugoties uz visu, viņam tomēr nav tiesību brīvi ceļot pa ārvalstīm. Viņam nav arī tiesību kļūt bagātam. Tieši tāpat kā tādu tiesību nav jebkuram padomju pilsonim, ieskaitot visaugstākos komunistiskās partijas un valsts vadītājus. Tomēr padomju pilsonis „Alekss par galveno dzīves vadmotīvu izvēlējās bagātību. Daudz naudas.” Tas cilvēcīgi ir saprotams, lai gan man tomēr palika neskaidrs, kā izglītotais Alekss bija nolēmis Latvijas PSR likt lietā briljantu, kas nelegāli ievests no Āfrikas. Nestādos priekšā, kādos labumos viņš 1988. gadā bija to nolēmis pārvērst un kādās bagātībās iedzīvoties. (Ja nu vienīgi Alekss gatavojās Padomju Savienības sabrukumam un tirgus ekonomikas apstākļiem. Romānā gan par to nekas netiek rakstīts.)

Grāmatas beigās nav minēts, ka manuskriptu kāds būtu lasījis vai sniedzis palīdzību darba sarakstīšanā. (Literārā apdare laikam neko daudz nelīdz, jo visas satura neprecizitātes un nianses novērst nespēj.) Lasot mani vienmēr pārsteidz grāmatu pēcvārdi, autoru izteiktās pateicības, kas liecina par to, cik daudzi cilvēki (draudzenes, radinieki, eksperti dažādās jomās, redaktori) ir piedalījušies konkrētās grāmatas izdošanā. Protams, daiļdarbs nav zinātniska publikācija un tā autoram nav obligāti jāizpauž savi informācijas avoti, tomēr autori mēdz rakstīt arī pēcvārdus. Ārzemju autori nereti norāda, ar ko konsultējušies, rakstot par specifiskām jomām, piemēram, vēsturi, ķīmiju vai medicīnu. Tāpēc tāda satura (veida) grāmatā kā I. Rēdlihas „Vēl viena dziļa ieelpa” tomēr prasītos norādīt, ar ko tad autore konsultējusies. Saprotams, ka šī grāmata nav vēstures mācību līdzeklis. Un tomēr, rakstot par tik nesenu laiku, gribētos lielāku pietāti pret patiesību. Varbūt viss romāns ir tikai literārās fantāzijas vien un pilnīgi viss tajā izdomāts? Ja tā, tad jauki būtu, ja autore to tomēr būtu norādījusi.