Romāns “Atraitnes” – par meitenēm, kas nesēro, bet rīkojas

Oho-ho! Lindas Laplantes grāmata “Atraitnes” ir vienkārši lieliska! Grāmata nav par sēdēšanu aizkrāsnē. Grāmatā ir par aktīvu darbību un rīcību. Tajā ir dinamika un beigās – šampanietis. Tā ir grāmata, kas fascinē un suģestē! Tikai kāds patiesi neatliekams darbs var likt atrauties no grāmatas lasīšanas, jo uzsākta tā ir jālasa un jālasa, kamēr tiec līdz beigām. img_3057.jpgKāds ir grāmatas žanrs? Vienā vārdā grūti pateikt. Tas ir dēku romāns. Vienlaikus grāmata ir arī detektīvs: policijas veic kāda nozieguma izmeklēšanu. Tas ir arī spriedzes romāns – tiek plānots un pastrādāts noziegums.  Šajā gadījumā gan runa ir par vienu un to pašu noziegumu. Policija izmeklē jau izdarītu noziegumu, savukārt kāda policijai nezināma banda plāno un veic savu pirmo (grāmatā tas paliek arī vienīgais) noziegumu. Grāmatā aprakstīta kriminālo grupējumu savstarpējo rēķinu kārtošana: izrēķināšanās un asiņaina cīņa par varu. Manuprāt, grāmata tomēr vienlaikus ir arī aizraujošs sieviešu romāns, kas stāsta par sievietes jūtu dziļumu un iekšējo spēku. Grāmatā rakstīts arī par to, kas notiek, ja sievietes jūtu pasaule tiek ievainota un šis apslēptais iekšējais spēks izlaužas uz āru. Grāmata noteikti ir stāsts par sieviešu draudzību un  savdabīgo sieviešu solidaritātes pasauli, kas romānā nostājas pret tā saucamo vīriešu pasauli. Vīriešu pasauli pārstāv gan labie (Skotlendjarda policisti), gan ļaunie (Harija banda un viņa konkurenti ).

Lai arī Harijs ir noziedznieks, kas  dzimis un audzis noziedznieka ģimenē,  škiet, ka viņš ir mīlošs un gādīgs vīrs, kas ļoti mīlējis savu sievu. Tāpēc cilvēciski tik saprotamas ir atraitnes Dollijas dziļās bēdas un sēras.  Viņa ir palikusi viena. Viņu mierina tikai mirušā vīra dāvinātais mazais sunītis Vilks. Vēlāk gan lasot uzzinām, ka Harijs savā būtībā ir dzelžaini nežēlīgs cilvēks, kas radis pavēlēt un panākt savu. Ak, vai tam, kas stājas viņam pretī – žēlastības nebūs. Romānā nav rakstīts, ka Harijs būtu studējis psiholoģiju vai personālvadību, tomēr viņam piemīt iedzimts noziedznieka talants: gadu desmitiem viņš organizē un vada bruņotas laupīšanas, tā arī policijas nagos nenonākot. Lasot liekas, ka mirušais noziedznieks Harijs un viņa atraitne Dollija bijuši ideāls laulātais pāris, kas tik ilgus gadus nodzīvojuši saskanīgā laulībā.

Grāmatas autore lieliski izklāsta sižetu, mākslīgi to nemudžinot, lai gan nezināmo ir ļoti daudz. Neatklātu noziegumu virkne; atraitnes un viņu dzīve; noziedznieki, kas pārņem jauniegūto noziedzīgā biznesa teritoriju; policisti, tik dažādi savos mērķos un dzīves uztverē. Policists Džordžs Rezniks ir policista ideāltēls. Nevīžīgais un nepārtraukti smēkējošais korpulentais Rezniks ir talantīgs policists, kas visu savu darba mūžu ir centies pierādīt noziedznieka Harija saistību ar bruņotajām laupīšanām.  Savulaik, kad jau noziedznieka notveršanai bijis tik tuvu, Harijam ir izdevies policistu sakompromitēt. Policists tika atstādināts, viņa karjera – sagrauta, bet noziedznieks Harijs turpināja netraucētu noziedzīgo darbību.

Pirms grāmatas lasīšanās, kā arī vēl tad, kad biju jau izlasījusi kādu trešo grāmatas daļu, nespēju beigt prātot, kāpēc mani aizrauj šis stāsts, kas pēc būtības ir stāsts par amorālu un krimināli sodāmu darbību. Atraitnes, kuru vīri gājuši bojā neveiksmīgi īstenotā bruņotā laupīšanā, pārņem un cenšas turpināt vīru biznesu – plāno un trenējas aplaupīt inkasentu automašīnu, ko beigās arī izdara. Neanalizēšu sociālantropoloģisko fenomenu, kas pastāv literatūrā, mūzikā, teātra un kino mākslā un liek godīgiem cilvēkiem tērēt laiku un izdot naudu, apbrīnojot noziedznieku rīcību. (Zinām Boniju un Klaidu, zinām mūsu pašu latviešu bandītu un zvērisko slepkavu Kaupēnu un citus neģēļus.) Tikai pibildīšu: kāds labi pelna, noziedznieku tēlus pārdodot filmu, ludziņu un citā veidā.

Pārdomājot grāmatā izlasīto, jāsaka, ka šī grāmata tik traki amorāla nav. Lai arī Dollijas un viņas bandas rīcība ir krimināli sodāma, īstenotajā laupīšanā cilvēki bojā neiet.  Turklāt meiteņu tēlus autore ir atveidojusi tādus, ka lasītājs  zināmā mērā viņu rīcību –  piekrist Dollijas plānam, nozagt miljonu – var pat izskaidrot, attaisnot un viņām piedot. Atraitņu dzīve nav rožaina. Šērlija nāk no ļoti nabadzīgas ģimenes, bet karjera nebūt nevirzās tik spoži, kā gribētos. Šērlijai un Lindai trūkst naudas. Pēc vīru nāves viņas ir izputējušas. Turklāt Lindai, tāpat kā Bellai, iztika jāpelna neapskaužamā darbavietā un veidā. Pēc vīru nāves sievietes jūtas pamestas un nodotas. Policijai bruņotās laupīšanas lieta ir jāizmeklē, tomēr saskarsmē ar atraitnēm policisti nebūt nav maigi un smalkjūtīgi angļu džentlmeņi

Tā kā vīru bandas vadonis bija Harijs, viņa atraitnei Dollijai nākas saskarties arī ar citu noziedznieku varmācību un brutālu spiedienu (draudiem, ielaušanos mājā). Doma, ka citi noziedznieki varētu pārņemt viņas vīra teritoriju, Dollijas sirdī iesveļ niknumu. Dollija izdomā velnišķīgu plānu un tic, ka mirušā vīra gars viņai palīdzēs sagatavoties laupīšanai. Dollija uzrunā un apvieno citas atraitnes, tādējādi izveido savu bandu. Pamazām atraitnes atgūst dzīvesprieku. Dollija ir plānotāja, organizētāja – priekšniece. Visām meitenēm nebūt nav tik viegli saliedēties un pakļauties Dollijai. It īpaši Lindai Dollija liekas nežēlīga, cietsirdīga, ļauna. Tāda no kuras jāpiesargās. Turklāt notikumus pavada dažādas nianses, kas meitenēm neļauj Dollijai uzticēties pilnībā. Tikai pašās grāmatas beigās tiek piedots, un piedošana tiek pieņemta. Tad visu četru sieviešu attiecībās valda pilnīga sapratne.

Autore vienlīdz labi pārvalda dažādus rakstīšanas stilus. Grāmatas nobeigumā, kad bandas darbībā tiek iesaistīta arī Šērlijas māte, ir jāsmejas kā kutinātam. Māte ir padumja sieviete, kurai pēkšņi jāveic izšķiroši svarīgi uzdevumi. Dažos vārdos, dažos teikumos autore uzbur krāsaini traģikomiskus mirkļus: kā māte ierodas, kā visu uztver pa savam tik saspringtajā situācijā, kad pat mazākā kļūda un aizkavēšanās var būt liktenīga. Mātei nav autovadītāja apliecības, bet ir  jābrauc ar mašīnu. Dollija tad arī viņu ātrumā apmāca ar visai interesantām metodēm. Un tad nu māte spiež gāzes pedāli, stūrē, aizjoņo uz nepareizo ceļa pusi, bet atgūstas un brauc ar Dollijas Mercedes

Ko autore grib pateikt ar Dollijas tēlu? Varbūt to, ka mums, meitenēm, nepatīk, ka laulātais partneris mūs krāpj? Dažkārt piedošana nav iespējama, bet atmaksa var būt ļoti barga. Turklāt Dollija nebūt nav zinājusi visu. Vai Dollijas piespriestais sods neģēlim nav pat bargāks par to, kādu būtu spriedis likums? Dollija vainīgajam, kurš juridiski ir miris, piespriedusi arī sociāli ekonomisko nāvi. Dollija viņam neko nav atstājusi, pat ne jumtu virs galvas.  Viņš var tikai bēguļot un bēguļot.  Romāns beidzas tā, ka tam varētu būt arī turpinājums. Kamēr nav turpinājuma, ar nepacietību gaidīšu Stīva Makvīna filmas pirmizrādi. Redzētais reklāmas rullītis likās interesants. Vai filma, kurā tēlo tādas zvaigznes kā Viola Deivisa, Laiems Nīsons, Kolins Farels, Mišela Rodrigesa u. c., būs tikpat laba kā grāmata? Izlasīsim grāmatu un tikai tad iesim uz filmu!

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s