Romāns “Visi skaistie meli”: par meliem, kas nogrimst tumšos ūdeņos

Pītera Svonsona grāmata “Visi skaistie meli” apliecina autora talantu: viņš raksta labā un tēlainā valodā – vienkārši, bet ne vienkāršoti vai primitīvi. Turklāt raksta ļoti saistoši. grāmata ir aizraujoša un interesanta! To noteikti ir vērts izlasīt. img_2989Ar savu grāmatu autors pierāda, ka literatūrā tik plaši aprakstītajā noziedzības un noziedznieka tēmā joprojām spēj atrast lasītāju uzrunājošus aspektus, vienlaicīgi, liekot arī domāt par cilvēku savstarpējo attiecību problemātiku. Rakstnieku vairāk interesē, kāpēc noziegumi tiek izdarīti, nevis to izmeklēšanas process.  Romāna varoņi ik pa laikam sastopas ar policiju  un izmeklētājiem, kas taujā un skaidro, bet vai noskaidro līdz galam? Tāpēc romāns “Visi skaistie meli” pieder pie prasmīgi uzrakstītiem psiholoģiskā spriedzes žanra darbiem.

Autora rakstības stils ir nosvērti rāms, tādējādi radot asociāciācijas ar grāmatā aprakstīto slepkavu aukstasinīgo rīcību. Sižeta pavērsieni ir neparedzami. Viens, otrs grāmatas varonis iet bojā, tomēr kādu autors arī izglābj. Grāmatā aprakstītā darbība notiek mūsdienās Amerikā, Menas štatā, Kenevikas ciematā. Tādējādi notikumu darbības laiks un vide lasītājam ir saprotama. Autors raksta par vienkāršiem cilvēkiem un vienkāršām lietām. Tomēr tas, ko grāmatā aprakstītie cilvēki piedzīvo, nebūt nav tik vienkārši izprotams. Autors stāsta un raksta labi!  Mijot tagadnes un pagātnes notikumus, ar katru jaunu grāmatas nodaļu aprakstītos tēlus, it īpaši ļaunos, autors atklāj aizvien dziļāk un skaidrāk. No grāmatas lasīšanas ir grūti atrauties. Gribas lasīt tālāk un tālāk, lai uzzinātu, kas ir noticis un kas notiks.

Grāmata sākas ar to, ka Harijs pa gliemežvākiem izkaisītu piebraucamo ceļu atbrauc uz mājām. Ir miris viņa tēvs – Bils Akersons, grāmatu kolekcionārs un tirgotājs.

img_2990Laulībā ar skaisto Alisi, kura par savu vīru ir 13 gadus jaunāka,  Harija tēvs ir nodzīvojis tikai nepilnus četrus gadus. Drīz noskaidrojas, ka Harija tēvs miris aizdomīgos apstākļos.

Pēc vīra nāves seksuāli kārdinošā atraitne Alise  ne tikai sēro, bet arī  mierina savu padēlu – 13 gadus jaunāko Hariju. Harijam viņa vienmēr ir patikusi, tāpēc abu attiecības nebūt nav vienkāršas. Turklāt Alise ir ļoti viltīga. Viņa daudz ko nepasaka līdz galam. Harijs domā, ka viņa ir savāda sieviete, par kuru viņš maz ko zina. Tāpēc arī grāmatas sākumā nemaz nav skaidrs, kāpēc Alise Hariju vilina savās seksa lamatās. Lai vai kā, uzturoties skaistajā viktoriāņu stilā celtajā mājā kopā ar Alisi, Hariju aizvien vairāk sāk pārņemt bailes un stindzinošas šausmas, kas pārmāc pat skumjas par tēva nāvi.

Autors nebaidās runāt par cilvēka seksualitāti un jautāt, kāda loma tai ir personības attīstībā. Vai seksualitāte var cilvēku izveidot par noziedznieku?  Autors raksta intriģējoši: tiklīdz grāmatā iepazīstamies ar Alisi, ir skaidrs, ka te kaut kas nav kārtībā.  Alise ir kā skaists kārdinošs auglis: ārēji vilinoši pievilcīgs, bet iekšā sapuvis. Alises sapuvusī dvēsele ir arī nežēlīga. Alise iet pāri līķiem vārda vistiešākajā nozīmē. Lasot nav iespējams nedomāt, kāpēc Alise tāda ir kļuvusi.  Alises pirmā seksuālā pieredze ir vienkāršs bezemociju, brutāli bioloģisks akts. Nav īsti skaidrs, kāpēc Alise tam ļaujas. Iespējams, viņas dzīvē valdošā mīlestības trūkuma un emocionālā tukšuma dēļ. Turklāt pēc šī dzimumakta Alise tiek publiski apsaukāta un izņirgāta. Vai šī  pieredze vēlāk nosaka to, ka Alise izvēlas attiecības ar 30 gadus vecāko Džeiku, kurš viņu iekāro bez nosacījuma – tikai Alises jaunības skaistuma dēļ?  Vēlāk gan Alise šīs attiecības arī viegli pārtrauc. Lasot nepamet sajūta, ka Alises rīcību nekad nepavada žēlums vai nožēla. Tādas emocijas viņa pilnībā kontrolē, virzot notikumu gaitu sev vēlamā virzienā.

Alieses garīgi emocionālais tukšums  ir radies,  augot  bez normālas ģimenes un mīlestības.  Kā izrādās, arī Alises mātei labas ģimenes nav bijis: savu ģimeni Alises māte sauc par mēsliem. Māte ģimenē ar mīlestību dzīvot neprot, tāpēc šādu neveiksmīgu modeli pārnes uz savām attiecībām ar meitu Alisi. Turklāt Alises māte ir hroniska alkoholiķe, smēķētāja un tablešu lietotāja. Psihologiem ir zināms, ka alkoholisms  “novalkā” cilvēka ķermeni. Tāpēc Alises māte izskatās par 20 gadiem vecāka, nekā ir patiesībā.  Alise pret visu, kas saistās ar māti, jūt pretīgumu. Kāpēc Alise pieļauj, ka viņas acupriekšā māte nomirst? Vai tas ir tikai pretīgums, nicinājums un vienaldzība? Vai tomēr tā ir apzināti mērķtiecīga rīcība, kas Alises dzīvē ik pa laikam liek novākt ceļā esošos šķēršļus? Lasot romānu, mani bieži pārņēma sajūta, ka Alise ir briesmone. Tomēr laikam jau Alises māte pati ir radījusi šo briesmoni – Alisi, kas pēc mātes nāves turpina dzīvot ar nesodāmības un visatļautības apziņu.

Ļaunais tēls ir arī Džeiks.  Pēc būtības arī viņš tāpat kā Alise ir nelaimes putns, kas nav audzis siltā ģimenes ligzdā. Viņa mājas ir vēsas, neomulīgas un bez mīlestības, bet vecāki nekam nederīgi. Arī Džeika tāpat kā Alises pirmo seksuālo pieredzi un attiecības par īsti normālām uzskatīt nevar. 15 gadu vecumā Džeiku pavedina un apmāca apmēram 50 gadus vecā “bagātā maita”. Viņa Džeikam izveido priekšstatus par seksuālajām attiecībām: tām ir jānotiek ar jaunu būtni. Tāpēc turpmāk Džeiks meklē attiecības, kurās paša vecums dominē pār nepieredzējušu, daudz jaunāku partneri. Iespējams, Alisi un Džeiku vieno ne tikai abpusējā kaisle, bet arī  apstākļi, kas veidojuši abu ļaunās personības, un abiem raksturīgā amorāli noziedzīgā uzvedība.  Viņi ir kā radīti viens otram.

Lasot domāju, vai  arī tie nav amerikāņu liekulīgās morāles standarti, kas zināmā mērā abus virza tālāk pa noziedzības ceļu? Juridiski viņi varētu apprecēties. Tikai Džeiks ir pārāk gļēvs, lai stātos pretī sabiedrības viedoklim par pareizu laulību. Viņš uzskata, ka labāk abu attiecības ir slēpt. Amerikāņu sabiedrību ir radījuši puritāņi. Tāpēc amerikāņi neatzīst, ka ir normāli 20 gadīgai sievietei dzīvot kopā ar 50 gadīgu vīrieti, kā tas ir Alises un Džeika gadījumā. Turklāt Džeiks strādā bankā un konsultē iedzīvotājus par naudas ieguldīšanu. Ja cilvēki  uzzinās, ka viņš ir kopā ar mirušās sievas meitu, neviens viņam vairs neuzticēsies kā profesionālim. Tāpēc Džeiks noraida Alises ierosinājumu legalizēt abu attiecības.

Grāmatā aprakstītie Alise un Džeiks ir baisa komanda. Nav šaubu, ka viņu rīcība ir izteikti amorāla. Bet kā ir no likuma viedokļa? Tā kā Menas štata kriminālo likumdošanu nepārzinu, romānā aprakstīto aplūkošu Latvijas Republikas Krimināllikuma izpratnē. Gan katrs atsevišķi, gan abi kopā Alise un Džeiks izdara vairākus noziedzīgus nodarījumus. Romānā abi aprakstīti arī kā līdzdalībnieki tīša noziedzīga nodarījuma (slepkavības) izdarīšanā. Alise uzkūda Džeiku izdarīt slepkavību. Lai gan Alise pati nav slepkavības tiešā izdarītāja, viņa ir tās līdzdalībniece – uzkūdītāja.  Tālāk jau slepkavību ritenis sāk ripot no kalna.

Alise un Džeks ir briesmoņi. Ir skaidrs, ka par slepkavības izdarīšanu draud sods. Tomēr  vismaz divus grāmatā aprakstītos noziedzīgos nodarījumus, lai arī cik amorāli tie būtu, Krimināllikums par slepkavībām neatzīst. Alise izdara divus noziedzīgus nodarījumus pret personas veselību. Vienā reizē viņa atstāj bez palīdzības  savu māti, bet citā – draudzeni.  Turklāt lasītājs var domāt, vai  noziedzīgo nodarījumu pret māti  Alise ir izdarījusi atbildību pastiprinošos apstākļos, t. i., izmantojot  mātes bezpalīdzības stāvokli.

Kā šajā aspektā ir ar Džeika rīcību? Viņš ir redzējis, ka Alise izdara kriminālpārkāpumus, bet policijai par to neziņo. Vai par šādu rīcību viņam draud kriminālatbildība?  Nē, atbildība par neziņošanu likumā ir paredzēta tikai tad, ja  ir zināms, ka tiek gatavots vai izdarīts noziegums. Tātad uz grāmatā aprakstīto gadījumu tas neattiecas. Ja arī kriminālprocess pret Alisi tiktu ierosināts, Džeikam ir tiesības atteikties dot liecību, jo  viņi ar Alisi  dzīvo kopā un abiem ir kopīga (nedalīta) saimniecība.

Lai cik baisas emocijas  rodas, romānā lasot par Džeika un Alises rīcību, Krimināllikuma izpratnē sods Alisei būtu mazs – piespiedu darbs vai naudas sods. Vismaz par mātes nāves pieļaušanu.  Turklāt tikai tad, ja Alisei  varētu izvirzīt apsūdzību un viņa tiktu notiesāta! Savukārt par draudzenes nāves pieļaušanu, sods paredzēts tikai tādā gadījumā, ja tiesā tiktu pierādīts, ka Alise varēja draudzenei palīdzēt, nepakļaujot nopietnām briesmām sevi. Turklāt šajos abos gadījumumos Alise izdarījusi tikai kriminālpārkāpumus nevis noziegumus. Grāmatā autors drosmīgi runā par to, ka arī modernā tiesiskā sabiedrībā noziedzīgā nodarījuma izdarītājs, ja viņš netiek atklāts un notiesāts, var palikt arī bez soda. Tieši tā ir ar Alisi. Kā šādos gadījumos nodrošināt taisnīguma uzvaru? Paļauties uz Dieva taisnīgumu vai ķerties pie pretlikumīgās linča tiesas, kā to dara Alises mirušās draudzenes mātes? Domāju, ka otrā pieeja tomēr diez vai būtu atbalstāma…

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s